Language consultations: electronic database

Mācību iestāžu beidzēji tiek saukti par abiturientiem, absolventiem, reflektantiem, arī bakalauriem, maģistriem, doktorantiem un doktoriem.

Abiturients (vācu Abiturient < lat. abituriens (abiturientis) ‘tāds, kas gatavojas iet projām’) – ‘vidējās mācību iestādes beidzējs, pēdējās klases audzēknis’. Absolvents (lat. absolvens (absolventis) ‘beidzējs’) – ‘cilvēks, kas beidz vai ir beidzis mācību iestādi vai kursus un saņēmis attiecīgu diplomu’. Reflektants (vācu Reflektant < lat.) – ‘persona, kas pretendē uz ko, pieteikusies uz ko, tīko pēc kā (parasti pieteikusies uzņemšanai mācību iestādē)’. 12. klašu audzēkņi pirms izlaiduma un diploma saņemšanas saucami par abiturientiem, nevis absolventiem, jo par tiem skolēni kļūs tikai pēc vidusskolas beigšanas un diploma saņemšanas. Savukārt īsajā laika sprīdī, kad diploms ir saņemts, taču absolvents vēl nav kļuvis par studentu, mācību iestādes beidzējs ir reflektants. Daļa augstskolu absolventu, beidzot attiecīgās augstākās mācību iestādes bakalaurantūru, iegūst bakalaura grādu un kļūst par attiecīgās zinātņu programmas bakalauriem (latīniskais saīsinājums Bc.). Studiju posmu, kas nepieciešams maģistra akadēmiskā grāda iegūšanai, pareizi ir saukt par maģistrantūru (pēc analoģijas ar doktorantūru), un tās beidzēji ir maģistri ar maģistra grādu (Mg.). Attiecīgi pieredzes un zināšanu bagātākie studenti, beidzot doktorantūru, vairs nav doktoranti, bet attiecīgās zinātnes doktori, jo iegūst doktora grādu (saīsinājumā Dr.). Lietojot saīsinājumus Bc., Mg. vai Dr., svarīgi ir zināt arī attiecīgo zinātņu nozaru pareizos saīsinājumus, kas fiksēti vairākos normatīvajos avotos, kā arī LZA Terminoloģijas komisijas tīmekļvietnē.

• Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone u. c. Rīga : Avots, 2005, 10., 12., 639. lpp.
• Zinātnisko grādu nomenklatūra Latvijas Republikā

Atbilstoši mūsdienu leksikas lietojumam šo vārdu var lietot ar nozīmi ‘skaidri, nepārprotami’.

„Latviešu literārās valodas vārdnīcā” un „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” vārdam viennozīmīgs (kā īpašības vārdam) un viennozīmīgi (kā apstākļa vārdam) norādītas divas nozīmes – 1. ‘tāds, kam ir tikai viena nozīme (par valodas vienību). Monosēmisks’; 2. ‘skaidrs, nepārprotams, arī tiešs’. 20. gs. 90. gados vārds viennozīmīgs  ar nozīmi ‘skaidrs, nepārprotams’ tika uzskatīts par tiešu pārcēlumu no krievu valodas, tāpēc, piemēram, „Latviešu valodas vārdnīcā” norādīta tikai nozīme ‘tāds, kam ir tikai viena nozīme (par valodas vienību)’. Piemēram, viennozīmīgi vārdi.  Taču mūsdienās šī izpratne ir mainījusies.

• Latviešu literārās valodas vārdnīca. 8. sēj. Atb. red. L. Ceplītis. Rīga : Zinātne, 1996, 447. lpp.
• Latviešu valodas vārdnīca. Red. D. Guļevska, I. Rozenštrauha, D. Šnē. Rīga : Avots, 2006, 1172. lpp.
• Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca

Pašlaik Itālijas iedzīvotājus dēvējam par itāļiem.

Ilgus gadus latviešu valodā tika uzskatīts, ka mūsdienās Itālijā dzīvo itālieši, un tikai senie iedzīvotāji uzskatāmi par itāļiem. Tam par pamatu bija abu minēto vārdu nozīmju šķīrums. Itālieši – 1. ‘romāņu tauta, Itālijas pamatiedzīvotāji’. Piemēram, itāliešu valoda; 2. ‘arī šīs tautas piederīgais’; itāļi – 1. vēst. ‘indoeiropiešu cilšu grupa, kas pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras apdzīvoja Apenīnu pussalu’; 2. ‘itālieši’.

Arī valodnieks J. Rozenbergs norādīja: „Itālieši – Itālijas pamatiedzīvotāji: itāliešu dziesmiņas. Itāļi – indoeiropiešu cilšu (latīņu, osku, umbru, samnītu u. c.) grupa, kas pirmajā gadu tūkstotī p. m. ē. apdzīvoja Apenīnu pussalu.” Tomēr viņš pieļāva arī atkāpi: „Taču pēdējā laikā modeļa portugālieši – portugāļi, spānieši – spāņi ietekmē (kur paralēlformas nozīmi nediferencē) vārds itāļi sastopams arī ar nozīmi itālieši.” To apliecināja arī valodas prakse: arvien vairāk valodas lietotāju, runājot par mūsdienu Itālijas iedzīvotājiem un viņu valodu, izvēlējās valodā īsāko un šķietami ērtāko variantu – itāļu valoda, itāļu uzņēmēji, itāļu virtuve u. tml. Pamatojoties uz šādu valodas lietotāju izvēli, Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2006. gadā lēma, ka nav pamata minēto nozīmju šķīrumam un mūsdienu Itālijas iedzīvotāji itāļi runā itāļu valodā. To apstiprināja arī 2006. gada 19. jūlijā „Latvijas Vēstnesī” publicētie „Pasaules valodu un valodu grupu nosaukumi latviešu valodā”. Arī „Tautību klasifikatorā” norādīts, ka iedzīvotāji dēvējami par itāļiem, nevis itāliešiem. Itāļu „uzvara” pār itāliešiem apliecina, ka valodas praksē bieži vien noteicošā ir tieši valodas lietotāju izvēle. Nav noliedzams, ka šajā gadījumā liela nozīme bijusi arī valodas ekonomijas principam. Pamatojoties uz šo principu, latviešu valodā jau ierasti sakām spāņi un spāņu valoda, portugāļi un portugāļu valoda, īri un īru valoda utt.

• Latviešu literārās valodas vārdnīca. 3. sēj. Atb. red. L. Ceplītis. Rīga : Zinātne, 1975, 482. lpp.
• Rozenbergs, J. Latviešu valodas stilistika. Rīga : Zvaigzne ABC, 1995, 216. lpp.
• Noteikumi par Tautību klasifikatoru.

• Latviešu literārās valodas vārdnīca. 2. sēj. Atb. red. L. Ceplītis. Rīga : Zinātne, 1973, 300. lpp.
• Latviešu literārās valodas vārdnīca. 3. sēj. Atb. red. L. Ceplītis. Rīga : Zinātne, 1975, 77. lpp.

• Ruberte, I. Senvārdu vārdnīca. Rīga : Zvaigzne ABC, 2012, 102. lpp.