Language consultations: electronic database

A. Blinkena norāda: „Ja uz izlaiduma robežas citējamā tekstā nav pieturzīmju vai arī ja šīs pieturzīmes atmetums nepieļauj pārpratumus, izlaidumu parāda tikai divpunkte.”

Piemēram, .. slimnieks sapņo, ka .. dodas ezerā, bet kājas viņam neiegrimst ūdenī.
Ja izlaisto vārdu priekšā vai aiz tiem bijis komats, semikols, kols vai domuzīme, tad blakus divpunktei atstājama arī šī pieturzīme, kur tas nepieciešamas citētā teksta precīzākai izpratnei. Piemēram, Aiz j, r, ļ, ņ, ģ, ķ svelpenis pārvēršās par š .., bet ne visur aiz visām tām skaņām (M. Rudzīte).
Ja izlaistas citētā teikuma beigas un teikuma beigās bijusi jautājuma vai izsaukuma zīme, aiz divpunktes atstājama arī šī jautājuma vai izsaukuma zīme, kas norāda uz citētā teikuma modalitāti.
Piemēram, Pirtniece tūdaļ iekrita sarunā: „Vai, tas tik bija notikums! Klausieties..!” Un bija ko dzirdēt!

Komats saikļa gan – gan pirmās daļas priekšā divdabja teicienā ir liekams.

„Latviešu interpunkcijas” vecākajā izdevumā teikts, ka šādos gadījumos „pirmā saikļa komponenta priekšā komats divdabja teiciena atdalīšanai nav vajadzīgs, jo saiklis reizē funkcionē kā divdabja teiciena piesaistītājs un atdalītājs”, piemēram, Tādēļ koksnes taupīšanas princips jāievēro gan cērtot kokus cirsmās, gan kokapstrādes uzņēmumos, gan rūpējoties par kokmateriālu kalpošanas laika pagarināšanu.
Savukārt jaunākajā „Latviešu interpunkcijas” izdevumā norādīts: „Ja divdabja teicieni saistīti ar pāru saikļiem vai divkāršiem saikļiem nevis – bet, ne – bet gan, ne tikai – bet arī, vai nu – vai, gan – gan u. tml., komats divdabja teiciena atdalīšanai vajadzīgs arī saikļa pirmās daļas priekšā, jo saiklis reizē funkcionē kā divdabja teiciena piesaistītājs un atdalītājs. Piemēram, Karadienestā viņš aizgāja, nevis tikai pienākuma izpildīdams, bet viņš bēga (B. Saulītis); Dziediet, ne viņam aizejot, bet jums paliekot (I. Ziedonis).
Tas liecina, ka laika gaitā mainās ne tikai leksikas, bet arī pieturzīmju lietošanas norma.

Teikuma beigās pirmo lieto to pieturzīmi, kas izsaka galveno modalitāti, un parasti tā ir jautājuma zīme.

A. Blinkena norāda: „Tādu īsto jautājumu beigās, kurus runātājs izsaka afekta stāvoklī, iespējams lietot arī izsaukuma zīmi vai arī vienlaikus izsaukuma zīmi un jautājuma zīmi. [..] Ja teikumā nav formālo jautājuma modalitātes pazīmju, reizē jautājuma un izsaukuma modalitāti var parādīt abas pieturzīmes – jautājuma zīme un izsaukuma zīme, turklāt pirmā parasti nostājas tā pieturzīme, kas izsaka galveno modalitātes veidu – parasti – jautājuma zīme. Tik agri?! Par jaunu?! Ja teikums galvenokārt domāts kā izsaukums un tikai ar zināmu jautājuma pieskaņu, retumis iespējama pirmajā vietā izsaukuma zīme. Ko tas nozīmē!?”

Vārds vēlams atdalāms no abām pusēm ar komatiem.

A. Blinkena norāda: „Ar komatiem atdala iespraudumus, kas izteikti ar darbības vārdu divdabja formā, piemēram, cerams, domājams, iespējams, protams, redzams, zināms, kā arī šo vārdu savienojumus ar apstākļa vārdiem kā, cik vai citiem vārdiem.”
Tā kā vārds vēlams ir lokāmais ciešamās kārtas tagadnes divdabis un pauž runātāja attieksmi, tas atdalāms ar komatiem.