Language consultations: electronic database

Konstrukcija būt/nebūt no svara sastopama daiļliteratūrā, piemēram: Māras Zālītes dzejolī „Trīs lietas” atrodamas rindas:
Dvēsele vaļā, asaras sāļas,
Dzīve ir rūgta, alus ir salds.
Dziesma ir gara, dzīve ir īsa,
Tas nav no svara – alus ir salds;

Raiņa darbos, piemēram, lugā „Suns un kaķe”:
Suņa tēvs Krancis (Lēni.) Traki, bet ko tanī troksnī lai dara? Galu galā tas nav ar no svara.
Kaķe peļu gane (Dusmīga.) Nav no svara, kā tad nu tā?;

Jāņa Klīdzēja romānā „Cilvēka bērns”: [..] nav no svara, cik tu liels vai mazs, bet ir gan no svara, vai tevī ir jušana.

Tāpat konstrukcija sastopama Jāņa Ezeriņa, Jāņa Joņeva un citu autoru darbos (sk., piemēram, literārā žurnāla „Karogs” piemērus). Tā sastopama arī plašsaziņas medijos un citur, piemēram: Insults. Kad katra minūte ir no svara; Katrs pikselis ir no svara; Tavi noskrietie kilometri ir no svara. (Tīmekļa avoti.)

Kā liecina kanāla TV3 tīmekļvietnē publicētā informācija, Rīgas mērs Mārtiņš Staķis norādījis, ka vēstījums Arī Tu esi no svara radies, domājot par grupas „Pērkons” dziesmas „Zaļā dziesma” rindām: Kā gan tu domā / Cik ļoti no svara viens ugunskurs? 
Teiciens būt no svara ar nozīmi ‘būt svarīgi, nozīmīgi, arī būt svarīgam, nozīmīgam' atrodams arī „Latviešu literārās valodas vārdnīcā”.

Konstrukcija būt no svara nav uzskatāma par stilistiski pilnīgi neitrālu, un droši vien tieši tās plašais lietojums latviešu prozā, dramaturģijā, dzejā un latviešiem nozīmīgās dziesmās mudinājis to izvēlēties par svētku saukli pilsētas svētkiem, raisot asociācijas ar latvisko un pazīstamo.

Latviešu valodā nepieciešamas, obligāti īstenojamas darbības norādīšanai pamatā izmantojama vajadzības izteiksme, piemēram, Jānim ir jāiet mājās; man jāizveido jauns makets.
Līdzās vajadzības izteiksmei plaši lietoti arī citi vajadzības izteikšanas līdzekļi:
• vajadzēt + nenoteiksme, piemēram, Jānim vajag iet mājās;
• nākties + nenoteiksme, piemēram, man nāksies veidot jaunu maketu (šī konstrukcija, visticamāk, veidojusies krievu valodas iespaidā, un koptā valodā to iesaka nelietot);
• ciešamās kārtas tagadnes divdabis ar piedēkli -am-/-ām- nomināla izteicēja funkcijā, piemēram, man veidojams jauns makets;
• bija/būs + nenoteiksme, piemēram, Jānim būs iet mājās. (Kalnača 2015, 489, 497)

Šāds vajadzēt, nākties un būt (kā novecojis) lietojums fiksēts arī vārdnīcās. Jāteic, konstrukcija nepieciešams + nenoteiksme nav aprakstīta kā vajadzības izteikšanas līdzeklis nedz latviešu valodas vārdnīcās, nedz gramatikās. Tai pašā laikā, piemēram, „Latviešu valodas gramatikas” tekstā šī konstrukcija sastopama vairākkārt:
Adjektīvisko šāds, šāda lieto gadījumos, ja vēlas vai ir nepieciešams aktualizēt kādu situāciju, parādību un tai raksturīgas pazīmes, raksturot kaut ko pašreiz notiekošu. (442. lpp.)
Tas īpaši attiecas uz kontekstiem, kad nepieciešams pakārtojuma vārdu lietot lokatīvā, ģenitīvā vai kopā ar prievārdiem. (452. lpp.)

Arī, piemēram, Intas Freimanes monogrāfijā „Valodas kultūra teorētiskā skatījumā” šāda konstrukcija lietota ne reizi vien:
Literārajai valodai raksturīgs variatīvums un paralēlismu konkurence, tāpēc to nepieciešams normēt, unificēt dažādus izrunas, derivatīvos, strukturālos un citus paralēlismus, galvenokārt variantus [..]. (31. lpp.)
Nekonsekvence, lietojuma dažādība ir dažādu izstrādājumu un ražojumu marku nosaukumos; ir nepieciešams vienoties par vienu lietojuma variantu – tas attiecas uz katru konkrētu abreviatūru. (166. lpp.)

Konstrukcija nepieciešams + nenoteiksme, domājams, visai plaši lietota, jo tā ir mazāk kategoriska, izsaka zemāku obligātuma pakāpi nekā vajadzības izteiksme vai citi vajadzības izteikšanas līdzekļi. Vienlaikus tā, iespējams, izsaka augstāku nepieciešamības pakāpi nekā vajadzības izteiksmes vēlējuma paveids (man būtu jāveido makets).

Konstrukcijas nepieciešams + nenoteiksme izplatība arī gramatikas un valodas kultūras aprakstos liecina, ka to nav pamata uzskatīt par nevēlamu. Protams, allaž izvērtējams, kuras konstrukcijas lietojums tekstā ir iederīgākais, kā arī vēlams raudzīties, lai tekstā nevaldītu sintaktisks vienveidīgums.

No vārda estrāde nav iemesla vairīties.

Vārds estrāde ir aizguvums no franču valodas vārda estrade ar nozīmi ‘(dēļu) paaugstinājums’. Aizguvums sastopams arī vācu (Estrade) un krievu valodā (эстрада), kuras veicinājušas vārda ienākšanu latviešu valodā, lai apzīmētu paaugstinājumu, kur uzstājas mākslinieki. Latviešu periodikā vārds estrāde atrodams jau vismaz kopš 19. gadsimta 70. gadiem. Tas lietots vairākos rakstos, piemēram, par Igauņu otrajiem vispārīgajiem mūzikas un dziedāšanas svētkiem 1879. gadā Tērbatā vai par Latviešu otrajiem dziedāšanas svētkiem 1880. gadā, kur bija uzcelta svētku celtne ar estrādi tagadējā Jēkaba laukumā. Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku estrādi Ķeizardārzā piemin Vilis Daudziņš grāmatā „Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”.

Estrādes pieminētas arī literatūrā jau kopš 19. gadsimta beigām, piemēram, Andreja Upīša romānā „Sieviete” (1910), Augusta Deglava „Zeltenīte” (1896), Raiņa dienasgrāmatās, Mirdzas Bendrupes prozā un citur. (Sk. Nacionālā korpusu kolekcija.) Vairākas estrādes celtas arī Latvijā starpkaru periodā, piemēram, Mellužu estrāde (1930), Durbes estrāde Tukumā (19. gs. 20. gados) un citas.

Mežaparka Lielā estrāde tika uzbūvēta 1955. gadā, un kopš tā brīža tajā notiek Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki. Iespējams, estrādes uzbūvēšanas laiks liek domāt, ka tā saistāma ar padomju propagandu, taču tā nav tiesa: lielākas un mazākas estrādes ir pastāvējušas jau krietni iepriekš.

Vēl viens iemesls, kas varētu likt saistīt vārdu estrāde ar padomju laikiem, ir vārdu savienojums estrādes mūzika – ar šo jēdzienu PSRS 20. gadsimtā tika apzīmēta gandrīz visa populārā mūzika. 

Tātad no vārda estrāde lietojuma, lai apzīmētu paaugstinājumu, skatuvi, nav iemesla vairīties, jo tas nav ieviests padomju laikā, bet ir pazīstams jau kopš pašiem pirmajiem dziedāšanas svētkiem un Latvijas neatkarības sākuma.

Vārdkopā brīvprātīgais darbs vārdu darbs raksturo noteiktais īpašības vārds brīvprātīgais, nevis lietvārda brīvprātīgais ģenitīva forma. Brīvprātīgā darba nozīme ir ‘tāds [darbs], kas tiek veikts, organizēts bez pavēles, piespiešanas, nav obligāts’, un tā pretstats ir piespiedu darbs ‘[darbs,] kas nenotiek brīvprātīgi, bet izpildot kādu lēmumu, rīkojumu, pavēli. Tātad lietojama vārdkopa brīvprātīgais darbs. 

Antonija Ahero norādījusi, ka galotne -e latviešu valodā pēc tradīcijas pievienojama tiem sieviešu dzimtes personvārdiem, kam latviešu valodā atveidotais vārda celms beidzas ar:
-er
Porter – Portere,
Spenser – Spensere,

-on
Nelson – Nelsone,
Robinson – Robinsone,

-ur
Arthur – Ārture. (Ahero 2006, 55)

Ja atveidotais vārda celms beidzas ar -or, tad parasti tiek pievienota galotne -a:
Barrymore – Berimora,
Connor – Konora.

Arī A. Ahero sniegtajā uzvārdu sarakstā Taylor ieteikts atveidot ar -a – Teilora. ASV ir vairākas pilsētas ar nosaukumu Taylor, kuras latviešu valodā tiek dēvētas Teilora. Angļu personvārds Taylor sastopams kā priekšvārdos, tā uzvārdos, un viena no slavenākajām personām ar šādu uzvārdu ir aktrise Elizabete Teilore (Elizabeth Taylor, 1932–2011). Interesanti, ka periodikā uzvārda galotnes lietojumā bijušas svārstības jau kopš pirmajiem rakstiem 20. gadsimta 50. un 60. gados gan tādos trimdas laikrakstos kā „Laiks” vai „Latvija Amerikā”, gan tādos vietējos laikrakstos kā „Padomju Jaunatne” vai „Rīgas Balss”.

Grūti pateikt, kāpēc laika gaitā Elizabetes Teilores uzvārdā nostiprinājies tieši šis variants, taču kopš 70. gadiem svārstības kļūst aizvien retākas. Šobrīd šāds angļu Taylor atveides variants ieteikts arī Ministru kabineta noteikumos.

Personvārdus Taylor Swift latviešu valodā ieteicams atveidot Teilore Svifta.