Language consultations: electronic database

Šajos atvasinājumos lietots piedēklis -niek-, kas funkcionē derivatīvajos formantos [vārda daļās, ko izmanto vārddarināšanā] -nieks un -niece, piemēram, darbinieks, ērģelniece, rakstniece, talcinieks. „Mūsdienu valodā vērojamas divas tendences – derivatīvais formants tiek pievienots motivētājcelmam vai nu tiešā veidā, vai arī vārddarināšanas celma un formanta sadurā tiek lietots interfikss*.” (Vulāne 2013, 238)
Vārdnīcās atrodam atvasinājumus gan ar interfiksu, gan bez tā:
bruņnieks / bruņenieks / bruņinieks (literārā forma),
laivnieks / laivenieks / laivinieks (literārā forma),
rīdznieks / rīdzenieks / rīdzinieks (literārā forma).
Šāds interfiksa lietojums, iespējams, skaidrojams ar izrunas ērtumu un labskanību, tāpat tas varētu būt saistāms ar iepriekšējā patskaņa dabu. (Vulāne 1997, 289)
Atvasinājumi ar -enieks rakstu valodā sastopami jau kopš 16. gadsimta. Tas, iespējams, skaidrojams ar to, ka šīs izskaņas variants bijis izplatīts tanīs Kurzemes un Vidzemes izloksnēs, uz kuru pamata veidojās rakstu valoda, kā arī to latviešu vidū, kuri dzīvoja Rīgā. Vēlāk, 18. gadsimtā, izskaņas -inieks lietojums paplašinās un nostiprinās 19. gadsimta tekstos. Mūsdienās atvasinājumi ar -enieks sastopami retumis: dažos apdzīvoto vietu iedzīvotāju nosaukumos (bikstenieki, nīcenieki), uzvārdos (Bruņenieks, Laivenieks), arī dažos personu nosaukumos (bitenieks). (Baltiņa 1984, 134–139; Frīdenberga 2016, 132–143) Darinājumi nostiprinājušies dažādās formās: gan ar interfiksu (bundzinieks, veiksminieks), gan bez tā (avīžnieks, domnieks).
Latviešu literārajā valodā lietojami paralēlvarianti: mājinieks un mājnieks. Atvasinājums mājenieks mūsdienās uzskatāms par apvidvārdu.

* Interfikss ir morfēma, kurai nav savas patstāvīgas derivatīvas vai formveidošanas nozīmes un kuru izmanto citu morfēmu savienošanai. Interfikss parasti novērš neērtas skaņu kopas morfēmu sadurā, piemēram, galv-(as)-seg-a, nak-(sn)-iņ-a, nam-(a)+māt-e, rau-(st)-ī-t.

Adverbējoties* dažādām lietvārda locījumu formām, radusies liela daļa apstākļa vārdu, piemēram, teikumā Viņš to paveica godam apstākļa vārds godam ir adverbējusies lietvārda gods vienskaitļa datīva forma, teikumā Kāpšu augšā apstākļa vārds augšā ir adverbējusies lietvārda augša vienskaitļa lokatīva forma. Latviešu valodā ir ne mazums adverbējušos lietvārda daudzskaitļa instrumentāļa formu, piemēram, kājām, laikiem, rikšiem, vietām.

Vārds brīžiem ir radies, adverbējoties lietvārda brīdis daudzskaitļa instrumentāļa formai, tātad brīžiem ir apstākļa vārds.

* Adverbēties nozīmē dažādām vārdšķirām vai vārdformām pāriet apstākļa vārdos, piemēram, adverbējusies ir lietvārda iekša lokatīva forma iekšā: Vai tu paliksi iekšā?

Pamata skaitļa vārdi apzīmē abstraktus skaitļus, piemēram, viens, septiņi, divdesmit trīs, vai arī priekšmetu un dzīvu būtņu skaitu, piemēram, viens cilvēks, septiņi rūķīši, divdesmit trīs konfektes.
Kārtas skaitļa vārdi norāda secību, kādā priekšmeti vai dzīvas būtnes seko cits citam, tos skaitot, piemēram, pirmais cilvēks, septītais rūķītis, divdesmit trešā konfekte. Katram pamata skaitļa vārdam atbilst savs kārtas skaitļa vārds: viens – pirmais, septiņi – septītais, divdesmit trīs – divdesmit trešais.

Vārdi četri un ceturtais semantiski ir saistīti, tomēr tie nav uzskatāmi par viena vārda formām. Kārtas skaitļa vārds ceturtais ir atvasinājums no pamata skaitļa vārda četri.

Aiz virsraksta punktu neliek arī tad, ja virsraksts veidots kā stāstījuma teikums, piemēram:
Viņš bija ceļā uz mājām, kad ieraudzīja ko neparastu

Ja virsrakstā ir tiešās runas teikums ar stāstījuma modalitāti, tad teikuma beigās pirms pēdiņām ir liekams punkts, jo tas noslēdz tiešo runu, nevis visu teikumu.
Virsraksts rakstāms šādi: Līna Anta: „Es biju ļoti nogurusi.”

Piedēkļi -ē- un -o- ir plaši izmantoti darbības vārdu darināšanā. „Latviešu valodas gramatikā” piedēkļu raksturojumā teikts: „Visos latviešu rakstu valodas attīstības posmos aktīvākais verbu [darbības vārdu] darināšanas līdzeklis ir -ē-. [..] [A]r piedēkli -ē- darināto darbības vārdu ir daudz vairāk nekā citu sufiksālo atvasinājumu. Raksturīgs arī tas, ka piedēklis -ē- ticis un tiek aktīvi izmantots, atvasinot vārdus gan no latviskas cilmes motivētājvārdiem, gan no aizguvumiem. Turklāt, attīstoties dažādu nozaru terminoloģijai, vērojama tendence pieaugt tieši citvalodu cilmes celmu motivācijai. Raksturīgs arī tas, ka daudzi atvasinājumi ar -ē- ir transliterēti vai kalkoti verbi.” (Vulāne 2013, 290) Bieži lietoti tādi atvasinājumi kā dublēt (no franču doubler), ekscerpēt (no latīņu excerpere), fiksēt (no franču fixer). Tātad no vārda čips (angļu val. chip) iespējams atvasināt darbības vārdu čipēt.

Arī -o- ir viens no produktīvākajiem derivatīvajiem [atvasināšanas] piedēkļiem, un „lietvārda motivētie atvasinājumi izsaka nozīmi: izmantot darbības veikšanai ar motivētājvārdu nosaukto priekšmetu – slēpot, slidot, nūjot, kuģot, laivot, riteņot, plostot, naglot, virpot, algot”. (Vulāne 2013, 290) Ar laivu var laivot, ar naglu – naglot, tātad ar čipu iespējams čipot.

Abi atvasinājumi latviešu valodā ir iespējami. Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronikas terminoloģijas apakškomisija (LZA TK ITTEA) ir ieteikusi lietot čipot, un šī varianta pārsvars ir arī Nacionālajā korpusu kolekcijā, savukārt Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija atbalstījusi paralēlformas. Tātad pieļaujams lietot gan čipēt, gan čipot.