Language consultations: electronic database

Ainas Blinkenas monogrāfijā „Latviešu interpunkcija” teikts, ka „.. atkarā no jēdzieniskā un intonatīvā izcēluma pieturzīme šādos gadījumos var būt fakultatīva”, tomēr ir ieteicams šķirt divus lietojumus.
Ja vārds lūdzu saistīts ar darbības vārda pavēles izteiksmi, tad tas ir atdalāms ar komatiem no pārējā teikuma:
Lūdzu, aizveriet durvis!
Atnāc, lūdzu, ciemos!
Ja vārds lūdzu saistīts ar darbības vārdu nenoteiksmē, tad tas nav atdalāms ar komatu no pārējā teikuma:
Lūdzu sazināties ar mums!
Lūdzu aizvērt durvis!

Parasti partikulas arī, tikai, vienīgi iekļauj divdabja teicienā.

„Ja divdabja teiciena priekšā ir partikulas arī, jau, pat, tikai, vienīgi, tās parasti tiek savrupinātas kopā ar divdabja teicienu respektīvi absolūtā datīva teicienu. Kažoku velk, tikai salam iestājoties.”
Daži piemēri: Šaurā gaitenī divi pretimnācēji var izšķirties, tikai nostājoties sāniski. Tikai paklausot viņa padomam, Zemgalei izdevās pārtraukt ordeņa postīgo iebrukumu un noslēgt mieru. Arī Raiņa kapa pieminekli veidojot, viņš nav gribējis radīt reālu dzejnieka tēlu. Vienīgi pakārtojot sevi sabiedrības ideāliem un mērķiem, dzejnieks rod īsto saturu savai dzīvei un daiļradei. Lūst vētrā vientuļais koks, pat pie zemes krizdams, tas nedzird sava kritiena atbalsu.

Pareizas ir abas frāzes – gan noteic, ka [..], gan [no]saka, ka [..].

Iespējams, runātāji no frāzes nosaka, ka [..] vairās sekojošā palīgteikuma dēļ, lai neveidotos enklīze (vārda piesliešanās (runas plūsmā) iepriekšējam vārdam akcenta ziņā). No enklīzes var  izvairīties, saikļa ka vietā lietojot kolu, piemēram, likums nosaka: [..].
Teikt – ‘runāt, parasti īsi (kādu tekstu, vārdus), runājot paust (ko); sacīt’. Vārdnīcas norāda, ka darbības vārda teikt tagadnes formas teicu un teic parasti nelieto.
Darbības vārda tagadnes formas vairāk dzirdētas dziesmu tekstos un daiļliteratūras stilā, piemēram, „Teici to stundu, to brīdi”, „Teic, kur zeme skaistākā”.
Taču pēdējā laikā frāze noteic, ka [..] kļūst arvien populārāka un arvien biežāk tiek lietota sinonīmiski ar frāzi nosaka, ka [..].
Pašlaik nav pamata uzskatīt, ka viena frāze būtu vairāk vēlama nekā otra.

Valodas praksē nostiprinājies princips, ka loka tikai pēdējo komponentu, nevis visu vietvārdu, kaut gan būtu pieļaujams arī locīt visus vietvārda patstāvīgos vārdus. Tātad – Riva del Gardā.

Atbildi sniedzis toreizējais Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisijas priekšsēdētājs Dr. habil. philol. Ojārs Bušs: „Īpašu noteikumu (un arī konsekvences) šajos gadījumos nav. Uz vairākkomponentu vietvārdu atveidojumiem no dažādām valodām var vispārināt principu, kas vairumā gadījumu jau praksē darbojas: gramatiski locīt tikai pēdējo komponentu, nevis visu vietvārdu, kaut arī tur būtu rakstības pauze (Novaja Zemļa – uz Novaja Zemļu, Valle de Aosta – Valle de Aostā). Tomēr praksē ir bijis vismaz viens izņēmums, kad 1956. gada ziemas olimpisko spēļu norises vietas Kortīna d’Ampeco nosaukumam palaikam tiek locīts pirmais komponents (iespējams, to veicinājusi otrā komponenta nelokāmība). Tādējādi būtu iespējams gan lokāms, gan nelokāms variants.”

Šāda rakstība norādīta arī „Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā”.
Valodniece A. Ahero skaidro: „Salikteņiem, kam pirmo komponentu motivē lietvārda ģenitīva locījums, vērojama šāda likumība: ja salikteņa pirmā komponenta motivētājvārds, resp., pamatvārds, ģenitīva locījumā ir vienzilbīgs, tad galotnes forma saliktenī tiek paturēta vienmēr. Šie vienzilbīgie ģenitīvi ir i-celma lietvārdi, piemēram, sirds: sirdslieta, sirdsapziņa, sirdsdarbība, sirdsdraugs; klēts: klētsdurvis, klētsaugša; pirts: pirtsslota, pirtskrāsns; cilts: ciltskoks, ciltsraksti, ciltstēvs.”