Language consultations: electronic database

Līdz Mārtiņiem ir veļu laiks – šī klusā laika rakstībā lietojams mazais sākumburts.

Lielo sākumburtu lietojam dažādu svētku un svinamu dienu nosaukumu rakstībā, piemēram, Vasarsvētki, Robežsargu diena u. tml. Laika periodu nosaukumu rakstījumā parasti lietojams mazais sākumburts: gavēnis, veļu laiks, advente utt.

„Lielajā pasaules atlantā” ir dots vietvārda rakstījums Mineapolisa, tomēr Valsts valodas centra kolēģi norāda, ka tas nav ieteicamais rakstījums latviešu valodā. Šādi nosaukumi ir salikteņi, kuros oriģinālvalodā izmantots sengrieķu cilmes komponents -polis ar nozīmi ‘pilsēta’, un latviešu valodā tie tradicionāli atveidojami ar -pole neatkarīgi no to atrašanās vietas, piemēram, Grieķijā: Akropole, Nikopole, Aleksandrupole, Filipopole (tag. Plovdiva Bulgārijā); Itālijā: Neapole; Turcijā: Konstantinopole (senais Stambulas nosaukums); Ukrainā: Mariupole, Melitopole, Sevastopole, Simferopole; Krievijā: Stavropole; attiecīgi arī ASV: Mineapole un Indianapole.

Vārdu savienojumā pacelt jautājumu vārds pacelt ir semantiskais kalks – pēc citas valodas parauga pārņemta vārda nozīme. Semantiskos kalkus bieži aizgūst tēlainības dēļ, jo veidojas pārnestās nozīmes. Tā, piemēram, vārda pasvītrot konkrētā nozīme ‘pavilkt svītru (parasti zem kādas teksta daļas), lai (to) izceltu, padarītu atšķirīgu’ pēc satura un pēc attiecīgā tēla atbilst aizgūtajai nozīmei ‘uzsvērt, izcelt’ (krievu подчеркнуть, vācu unterstreichen).
Vārdu savienojuma pacelt jautājumu lietojums nav vēlams latviešu literārajā valodā, un tā vietā labāk lietot izvirzīt jautājumu, ierosināt jautājumu, aktualizēt jautājumu/problēmu u. tml.

Lokāmajiem darāmās kārtas tagadnes divdabjiem (ar piedēkli -oš-, piemēram, dziedošs cīrulis, plaukstošie pumpuri, ziedošā pļava) iespējamas ne tikai formas, kas tiek veidotas no tiešajiem darbības vārdiem, kā dziedāt, plaukt, ziedēt, bet arī atgriezeniskās formas, kuras tiek veidotas no atgriezeniskajiem darbības vārdiem, kā kustēties, tuvoties. Atgriezeniskajiem divdabjiem ir t. s. nepilnās jeb defektīvās paradigmas: tiem nav nenoteikto un noteikto galotņu šķīruma, trūkst vairāku locījumu formu gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē, turklāt vairākās formās ir vērojama formu homonīmija, proti, tās sakrīt.
 

Valodas praksē šo divdabju lietošana reizumis sagādā grūtības trūkstošo formu dēļ, un lietojumā vērojamas kļūdas. Valodas kultūrā arī ieteikts izvairīties no pārliecīga atgriezenisko divdabju lietojuma, lai tekstu nepadarītu pārāk smagnēju.