Language consultations: electronic database

Saliktā pakārtotā teikumā gala pieturzīmi nosaka virsteikuma komunikatīvais tips (jeb komunikatīvā modalitāte).
Ja virsteikumam piemīt stāstījuma komunikatīvā funkcija, tad salikta pakārtota teikuma beigās ir liekams punkts.
Es domāju, kurp mēs varētu doties brīvdienās.
Jānis vaicāja, ko Anna ēdīs brokastīs.

Ja virsteikuma komunikatīvais tips ir jautājums, tad salikta pakārtota teikuma beigās ir liekama jautājuma zīme.
Kā rīkoties, ja mājās ieperinājušās žurkas?
Vai jūs zinājāt, ka krokodili un aligatori ir ļoti atšķirīgi dzīvnieki?

Ja virsteikuma komunikatīvais nolūks ir pavēle, brīdinājums, mudinājums u. tml., tad salikta pakārtota teikuma beigās  ir liekama izsaukuma zīme.
Ejiet prom, ja nevēlaties klausīties pārmetumus!
Neatgriezieties, kamēr nebūsit visu padarījuši!

Nosaukums „Prāta vētra” ir simboliskais nosaukums, kurā ar lielo sākumburtu rakstāms tikai pirmais vārds. Vārda vētra rakstījumam ar lielo sākumburtu nav pamata.
Lielo sākumburtu pārspīlējums nosaukumos, iespējams, radies citu valodu ietekmē.

Partikula nē noliedz izteikumā pausto domu, un tā parasti lietojama, noliedzot iepriekš izteiktu pieņēmumu vai atbildot noliedzoši uz vispārējo jautājumu:
- Vai drīz iesim?
- Nē, man vēl daudz darāmā;
Tas laikam Andris. Nē, nav vis viņš.
Partikula ne noliedz kādu konkrētu vārdu teikumā vai aizstāj noliegtu predikātu (izteicēju):
Viņa ne ar vienu nesarunājas. Pat ar māti ne [nesarunājas];
Jānim patīk kriminālromāni, bet Annai ne [nepatīk];
Ticiet vai ne [neticiet] – ir pienākusi vasara!

No krievu valodas aizgūtie īpašības vārdi mazskaitlīgs (krievu малочисленный) un daudzskaitlīgs (krievu многочисленный), arī apstākļa vārdi mazskaitlīgi un daudzskaitlīgi, ir kalki, to morfoloģiskā struktūra veidota pēc krievu valodas parauga, burtiski pārtulkojot vārdu sastāvdaļas (šajā gadījumā darināts saliktenis, kā arī izmantots afikss -īg-). Valodas praksē šie vārdi sastopami it bieži (vārds daudzskaitlīgs pat atrodams Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā), tomēr tos nebūtu ieteicams lietot latviešu literārajā valodā, jo pastāv citas, krietni veiksmīgākas izteiksmes iespējas:
nevis laukumā bija daudzskaitlīgs pūlis, bet laukumā bija liels pūlis;
nevis personāls ir daudzskaitlīgs, bet ir daudz darbinieku, personāls ir apjomīgs;
nevis mantojums ir mazskaitlīgs, bet mantojums ir neliels;
nevis mazskaitlīgs loms, bet mazs loms.

Latvijas himnas „Dievs, svētī Latviju!” vārdus un mūziku kā tautas lūgšanu sacerējis Baumaņu Kārlis. Himna pirmo reizi izskanējusi 19. gadsimta otrajā pusē, kad latvieši sāka atklāti izpaust savu nacionālo identitāti.

Dziesma sarakstīta Krievijā, Sanktpēterburgā, kur tobrīd apmēram 30 gadus vecais Baumaņu Kārlis strādāja respektablās mācību iestādēs par skolotāju un aktīvi ap sevi pulcēja jaunlatviešus. Pirmo reizi tā izskanējusi 1873.gada 26. jūnijā vīru kora balsīs pie Rīgas Latviešu biedrības nama. Sākotnēji dziesmas tekstā, kuru arī rakstījis Baumaņu Kārlis, trešajā rindiņā bijis nevis vārds „Latvija”, bet gan „Baltija”.

Lai arī Latvijas Republikas proklamēšanas brīdī Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī sanākušie dziesmu nodziedāja vairākas reizes, tā par oficiālu himnu pēc diskusijām kļuva divus gadus vēlāk.

Tā kā himna ir lūgšana, kurā uzrunāts Dievs, tā no pārējā teikuma ir atdalāma ar komatu.