Language consultations: electronic database

Vārda lēst pamatnozīme ir ‘rēķināt’.
 

Vārds lēst ar nozīmi ‘rēķināt’ atrodams vārdnīcās jau kopš 18.gadsimta. Mūsdienu valodas praksē, sevišķi publicistikā, pēdējās desmitgadēs lēst kļuvis par tādu kā modes vārdu, un tā nozīme ir paplašinājusies, piemēram:
‘iepriekš spriest, domāt, paredzēt’ – lēš, ka nākamais gads būs ļoti veiksmīgs;
‘plānojot, paredzot censties atrast skaitlisko vērtību’ – lēšams, ka saslimušo skaits būs lielāks nekā pērn; eksperti lēš, ka izmaksas būs ap pieciem tūkstošiem;
‘uzskatīt, minēt’ – kaimiņi lēš, ka izturēt kļuvis par grūtu, tāpēc viņa aizgājusi.

Tiesa gan, lēst lietojums kontekstā būtu jāizvērtē, jo nereti iespējams izvēlēties precīzāku, iederīgāku vārdu. Samudžinātās lēst nozīmes tekstu var padarīt grūti uztveramu.

Svētku, atceres un citas atzīmējamās dienas regulē likums „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”. Šobrīd svētku dienu nosaukumos pirmais vārds aiz viena vai vairākiem īpašvārdiem tiek rakstīts ar lielo sākumburtu:
Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena,
Latvijas Republikas Proklamēšanas diena.
Savukārt atceres un atzīmējamo dienu nosaukumos šis komponents parasti rakstīts ar mazo sākumburtu:
Latvijas Republikas okupācijas diena,
Latvijas Republikas starptautiskās (de jure) atzīšanas diena.

Līdzīgos nosaukumos vienveidības dēļ būtu piemērojams viens princips, taču šobrīd ieteicams ievērot normatīvajos aktos ieteikto lielo sākumburtu lietojumu.

Valentīna Skujiņa saka: „Rakstot vēstuli, latviešiem ir parasts tu un jūs attiecinājumā uz adresātu, t. i., personu, kurai tiek adresēta vēstule, rakstīt ar lielo sākumburtu (atšķirībā no angļu valodas, kur you rakstībā šāda paraduma nav).  Lielais sākumburts apliecina cieņu pret vēstules adresātu.” (Skujiņa, V. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga :  Zvaigzne ABC, 1999, 78. lpp.)

Stingri noteiktu normu, kā rakstīt tu un jūs citos dokumentos, izņemot lietišķo saraksti, latviešu valodā nav. Varētu teikt, ka tā ir savstarpēja vienošanās.
Ja jūs attiecināts uz vairākām personām (Kolēģi, jūs esat lieliski!), tas ar lielo sākumburtu nav rakstāms.

Ja tu vai jūs tiek lietots reklāmas tekstā, tad reklāmas veidotājs var rīkoties dažādi:
1)      lietot jūs, uzrunājot vairākas personas, un rakstīt ar mazo sākumburtu, jo rakstījumam ar lielo sākumburtu nav nekāda pamata;
2)      lietot tu vai jūs, uzrunājot vienu personu, un rakstīt to ar mazo sākumburtu, jo reklāmā nevēršas ne pie vienas konkrētas personas, tu vai jūs lietots vispārinātā nozīmē;
3)      lietot tu vai jūs, uzrunājot vienu personu, un rakstīt to ar lielo sākumburtu, jo reklāmā pausta personīga attieksme pret katru klientu, reklāma uztverama kā sava veida vēstule klientam.

Ja skaitļa vārdu tūkstotis, miljons, miljards priekšā ir lokāmais skaitļa vārds simts, tad vārdi tūkstotis, miljons, miljards lietojami tikai daudzskaitļa ģenitīvā:
simtos tūkstošu vārdu izteikts;
ar simtiem miljonu zvaigžņu apbērts,
simtiem miljardu reižu jau sacīts.

Ja skaitļa vārdiem tūkstotis, miljons, miljards priekšā ir kāds nelokāmais skaitļa vārds, tad vārdus tūkstotis, miljons, miljards var lietot arī citos locījumos:
simt tūkstošos vārdu izteikts;
ar simt miljoniem zvaigžņu apbērts;
simt miljardu reižu jau sacīts.

Latvijas himnas „Dievs, svētī Latviju!” vārdus un mūziku kā tautas lūgšanu sacerējis Baumaņu Kārlis. Himna pirmo reizi izskanējusi 19. gadsimta otrajā pusē, kad latvieši sāka atklāti izpaust savu nacionālo identitāti.

Dziesma sarakstīta Krievijā, Sanktpēterburgā, kur tobrīd apmēram 30 gadus vecais Baumaņu Kārlis strādāja respektablās mācību iestādēs par skolotāju un aktīvi ap sevi pulcēja jaunlatviešus. Pirmo reizi tā izskanējusi 1873.gada 26. jūnijā vīru kora balsīs pie Rīgas Latviešu biedrības nama. Sākotnēji dziesmas tekstā, kuru arī rakstījis Baumaņu Kārlis, trešajā rindiņā bijis nevis vārds „Latvija”, bet gan „Baltija”.

Lai arī Latvijas Republikas proklamēšanas brīdī Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī sanākušie dziesmu nodziedāja vairākas reizes, tā par oficiālu himnu pēc diskusijām kļuva divus gadus vēlāk.

Tā kā himna ir lūgšana, kurā uzrunāts Dievs, tā no pārējā teikuma ir atdalāma ar komatu.