Language consultations: electronic database

Vienāda vīriešu un sieviešu uzvārdu pamatforma ir kopdzimtes uzvārdiem ar galotnēm -a vai -e.
Šādi uzvārdi latviešu valodā lokāmi attiecīgi pēc ceturtās vai piektās deklinācijas sugas vārdu locīšanas sistēmas – dzimtes atšķirība šo uzvārdu locīšanā izpaužas tikai vienskaitļa datīvā: sieviešu uzvārdos ir galotne -ai (Liepai) vai -ei (Eglei); vīriešu uzvārdos ir galotne -am (Liepam) vai -em (Eglem).

Vārds otēt apzīmē kādas virsmas noklāšanu ar eļļu, krāsu u.tml., izmantojot otu:
otēt durvju aplodas ar pernicu;
uz lādes otēts kāzu gads;
plauktos sarindoti otēti šķīvji.
Mūsdienās vārds otēt lietots retāk, tomēr tas atrodams arī jaunākajās latviešu valodas vārdnīcās, piemēram, viensējuma „Latviešu valodas vārdnīcā” un „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā”, kā arī „Pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā”.

Tādos vārdos kā nav [nau], sev [seu], tev [teu] veidojas pozicionāls divskanis (šo procesu sauc par vokalizāciju) tādēļ, ka līdzskanis v nokļuvis vienā zilbē ar īsu iepriekšējo patskani.

Te jāņem vērā šo vārdu izcelsme, piemēram, vārds nav ir reducējums no vārda nevaid, pēcāk lietots formās neva, arī nava. Vārds sev radies no ģenitīva formas sevis, forma tev radusies pēc seniem vēsturiskiem pārveidojumiem (piemēram, senākos tekstos ir forma tevim u. tml.). (Sk. Karulis, K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sēj. Rīga : Avots, 1992, 620. lpp.; II sēj. Rīga : Avots, 1992, 175. lpp.) Tātad līdzskanis v mūsdienu formās šajos vārdos ir saglabājies no senākajām formām, un rakstībai rodams morfoloģisks pamats.

Vārds čau savukārt ir aizguvums, tā pamatā ir itāļu vārds ciao, ko lieto sveicienam neformālā saziņā. Itāļu valodā vārda beigās dzirdams o – [ˈtʃaːo]. Jau 20. gadsimta sākumā no itāļiem aizgūtais sveiciens izplatījies Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un citur, un mainījusies arī tā izruna, gala o kļūstot neskaidrākam, un šobrīd, piemēram, angļu valodā, šī vārda izruna tiek dota formā [ˈtʃaʊ]. (Angļu-latviešu vārdnīca. Sast. Kalniņa, Dz., Kičigins, E., Kvēle-Kvāle K. u. c. Rīga : Avots, 2007, 179. lpp.)

Latviešu valodā vārds čau ir sarunvalodā lietojams izsauksmes vārds, kurā skaidri dzirdams divskanis au līdzīgi kā dažos citos izsauksmes vārdos, piemēram, vau, au, ņau utt. Tā rakstībā lietot burtu v nav morfoloģiska pamata, un vārds rakstāms čau. Jāpiebilst, ka čau joprojām ir uzskatāms par sarunvalodas vārdu un lietojams neformālā saziņā – kā sasveicinoties, tā atvadoties.

Nelokāmais divdabis ar -ot nosauc darbību, kas noris vienlaikus ar izteicējā nosaukto darbību, un tām abām ir viens darītājs. Tātad ar divdabi tiek nosaukta pavaddarbība. Nav vajadzības veidot teikumu, veidojot divdabja teicienu ar darītāju datīvā pie nelokāmā divdabja (piparkūkām cepoties) un pēc tam šo darītāju aizstājot ar norādāmo vietniekvārdu (tās): tā vietā labāk nosaukt darītāju nominatīvā (piparkūkas), divdabi un izteicēju:
Piparkūkām cepoties, tās smaržo visā mājā – Piparkūkas cepoties smaržo visā mājā;
Telefonam zvanot, tas vibrē – Telefons zvanot vibrē;
Vējam pūšot, tas kauc – Vējš pūšot kauc.

Ja tiek minēts ar divdabi izteiktās darbības darītājs, kas ir atšķirīgs no galvenās (personu formas) darbības veicēja, tas šādos divdabja teicienu paveidos nostājas datīvā un veidojas tā sauktās absolūtā datīva konstrukcijas:
Lietum līstot, mēs skrējām mājās;
Mūzikai skanot, Jānis devās pāri zālei;
Kamīnam kuroties, ģimene savācās dzīvojamā istabā.