Language consultations: electronic database

Vārdi balle ar nozīmi ‘sabiedrisks pasākums ar dejām’ un balle ar nozīmi ‘mērvienība vērtējuma izteikšanai skaitļos’ ir homonīmi – vienādi izrunājami un rakstāmi vienas valodas vārdi ar atšķirīgu, savstarpēji nesaistītu nozīmi. Tie ir 5. deklinācijas lietvārdi, kuriem daudzskaitļa ģenitīvā parasti ir līdzskaņu mija:
dille – diļļu;
lelle – leļļu;
šalle – šaļļu.
Līdzskaņu mija daudzskaitļa ģenitīvā ir vārdā balle ar nozīmi ‘sabiedrisks pasākums ar dejām’:
Ziemassvētki ir baļļu laiks, zaļumbaļļu tradīcija joprojām dzīva.
Savukārt vārdā balle ar nozīmi ‘mērvienība vērtējuma izteikšanai skaitļos’ daudzskaitļa ģenitīvā līdzskaņu mijas nav:
vērtējums desmit ballu sistēmā, eksāmenā iegūts vienāds ballu skaits.
Tas ir līdzskaņu mijas izņēmums, lai nerastos pārpratumi ar citas nozīmes vārdu.

Tādos vārdos kā nav [nau], sev [seu], tev [teu] veidojas pozicionāls divskanis (šo procesu sauc par vokalizāciju) tādēļ, ka līdzskanis v nokļuvis vienā zilbē ar īsu iepriekšējo patskani.

Te jāņem vērā šo vārdu izcelsme, piemēram, vārds nav ir reducējums no vārda nevaid, pēcāk lietots formās neva, arī nava. Vārds sev radies no ģenitīva formas sevis, forma tev radusies pēc seniem vēsturiskiem pārveidojumiem (piemēram, senākos tekstos ir forma tevim u. tml.). (Sk. Karulis, K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sēj. Rīga : Avots, 1992, 620. lpp.; II sēj. Rīga : Avots, 1992, 175. lpp.) Tātad līdzskanis v mūsdienu formās šajos vārdos ir saglabājies no senākajām formām, un rakstībai rodams morfoloģisks pamats.

Vārds čau savukārt ir aizguvums, tā pamatā ir itāļu vārds ciao, ko lieto sveicienam neformālā saziņā. Itāļu valodā vārda beigās dzirdams o – [ˈtʃaːo]. Jau 20. gadsimta sākumā no itāļiem aizgūtais sveiciens izplatījies Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un citur, un mainījusies arī tā izruna, gala o kļūstot neskaidrākam, un šobrīd, piemēram, angļu valodā, šī vārda izruna tiek dota formā [ˈtʃaʊ]. (Angļu-latviešu vārdnīca. Sast. Kalniņa, Dz., Kičigins, E., Kvēle-Kvāle K. u. c. Rīga : Avots, 2007, 179. lpp.)

Latviešu valodā vārds čau ir sarunvalodā lietojams izsauksmes vārds, kurā skaidri dzirdams divskanis au līdzīgi kā dažos citos izsauksmes vārdos, piemēram, vau, au, ņau utt. Tā rakstībā lietot burtu v nav morfoloģiska pamata, un vārds rakstāms čau. Jāpiebilst, ka čau joprojām ir uzskatāms par sarunvalodas vārdu un lietojams neformālā saziņā – kā sasveicinoties, tā atvadoties.

Labāk: šīs olas ir krāsotas sīpolu mizās.

Norādāmie vietniekvārdi šis, šī, šie, šīs norāda uz konkrētām dzīvām būtnēm, priekšmetiem, arī tekstā minētu informāciju.
Dažkārt rakstītā, taču sevišķi runātā tekstā kopā ar norādāmo vietniekvārdu lietots arī vārds te:
pērn atklāts šis te piemineklis, šī te ziņa mūs iepriecina, šie te cilvēki piedalās talkā, šīs te atmiņas silda sirdi.

Šāds sarunvalodai raksturīgu parazītvārdu lietojums uzskatāms par liekvārdību (arī tukšvārdību) un labā latviešu valodā nav vēlams. Reizēm kontekstā ne uz ko speciāli norādīt pat nav vajadzības, tomēr, ja nepieciešams uz kaut ko vai kādu vērst uzmanību, pietiek tikai ar norādāmo vietniekvārdu:
pērn atklāts šis piemineklis, šī ziņa mūs iepriecina, šie cilvēki piedalās talkā, šīs atmiņas silda sirdi.

Pareizi ir: trešdiena (nedēļas vidus). Atstarpe aiz atverošajām iekavām nav liekama.

Atstarpe liekama aiz lielas daļas pieturzīmju, piemēram, teikuma beigu pieturzīmes, komata. Tomēr ir arī daudz tādu interpunkcijas zīmju, aiz kurām atstarpes nav: atverošās pēdiņas („Jā!”), defise (Vaira Vīķe-Freiberga), vienotājdomuzīme (Rīga–Zilupe) un vēl dažos citos gadījumos. Arī aiz atverošajām iekavām atstarpe nav lietojama.