Language consultations: electronic database

Pareizs ir gan termins mutiskā tulkošana, gan mutvārdu tulkošana. Abi termini kā sinonīmi iekļauti Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā un Latvijas Nacionālajā terminoloģijas portālā kā angļu valodas termina interpreting latviešu valodas ekvivalenti ar nozīmi ‘vienā valodā runāta teksta tulkošana citā valodā mutvārdos’. (Interpreting. Latvijas Nacionālais terminoloģijas portāls. Pieejams: https://termini.gov.lv/kolekcijas/93/skirklis/416915)
Arī termini  rakstiskā tulkošana un rakstveida tulkošana  ir līdzvērtīgi sinonīmi. Lai gan Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā termins rakstveida tulkošana nav iekļauts, tas lietots, piemēram, tulkotāja profesiju standartā, Nacionālās enciklopēdijas šķirklī tulkojumzinātne. (Sīlis, Jānis. Tulkojumzinātne Latvijā. Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/90287-tulkojumzin%C4%81tne-Latvij%C4%81)

Saskaņā ar latviešu valodas gramatikas (morfonoloģijas) likumiem, lai novērstu patskaņu sablīvējumu morfēmu (piedēkļa vai saknes un galotnes) sadurā, aiz patskaņiem un divskaņiem gan darbības vārdu, gan lietvārdu galotnes priekšā vienmēr ir skaņa un attiecīgi burts j, piemēram, slēpoju (no vārda slēpot – slēpo-u),  viju (no vārda vīt – vī-u), pļauja (no vārda pļaut – pļau-a), sēja (no vārda sēt – sē-a). Tāpat arī aizgūtos sugasvārdos bakaleja, demokrātija, konditoreja, matērija, policija, sinonīmija, valstu un kontinentu nosaukumos Austrālija, Austrija, Āzija, Itālija, Mumbaja, augu nosaukumos hortenzija, peonija, sieviešu personvārdos Annija, Emīlija, Marija u. c.

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija šo jautājumu ir skatījusi 2023. gada 8. februārī un lēmusi, ka  personvārdi ar izskaņām -ia un -ea bez līdzskaņa j pirms galotnes a latviešu valodā rakstāmi tikai gadījumos, kad to pieļauj attiecīgās svešvalodas īpašvārdu atveides noteikumi. Šādu formu izvēle nav atbalstāma gadījumos, kad personvārds tiek brīvi izvēlēts. Šādās situācijās personvārdi rakstāmi ar tradicionālajām izskaņām/finālēm -ija vai -eja, lai izvairītos no neērtībām to lietojumā. Proti, nav vairojamas tādas atkarīgo locījumu formas kā dat. Mariai, Sofiai, Viktoriai, akuz. Mariu, Sofiu, Viktoriu u. tml., kas deformē latviešu valodas fonētisko sistēmu atšķirīgas izrunas dēļ, kā arī gramatisko struktūru svārstīgas uzsvara vietas un īpatnējas locīšanas paradigmas dēļ.

Par vārdu gliemezis kā salikteni no vārdiem gliemis un ezis liek domāt vārdu skaniskā līdzība, tomēr tas gluži neatbilst patiesībai un uzskatāms par tautas etimoloģiju*.

Lietvārda gliemezis pamatā ir senā indoeiropiešu sakne *gel- ‘apvelties, savelties pikā, kamolā; apaļš priekšmets’. No tās atvasināta sakne *glei- ‘lipt, ziest’, no kuras radusies austrumbaltu sakne *glie-. No pēdējās arī darināts latviešu valodas darbības vārds *gliet ‘lipt, ziest, gludināt’, no kā savukārt darbības vārds divdabja formā un īpašības vārds *gliets, glieds ‘gluds’. Ar šo sakni latviešu valodā sastopams apvidvārds glietēt ‘padarīt gludu (māla klonu)’.

No minētās saknes *glie- ar piedēkli -m- atvasināts īpašības vārds *gliems ‘lipīgs, gluds’, no kā darināts lietvārds gliema (apvidvārds) ‘gļotas’, piemēram, sliekas ar gliemām pārklātas, un darbības vārds gliemēt ‘tapt gļotainam, lipīgi glumam’, piemēram, zeme no slapjuma sāk gliemēt, sēnes jau gliemē. Ar šo sakni atvasināts arī lietvārds gliemis, kas sākotnēji nozīmējis ‘gļotainais, lipīgi glumais’. Šīs saknes atvasinājumu vidū ir arī tādi vārdi kā gliemene un gliemezis. (Sk. Endzelīns, Jānis. Nominālo celmu piedēkļi. Darbu izlase. IV sējums, 1. daļa. Rīga : Zinātne, 1981, 386.–416. lpp.; Karulis, Konstantīns. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sējums. Rīga : Avots, 1992, 300. lpp.)

Vārdā gliemezis sastopams senais līdzskaņu celma piedēklis -es-, kas laika gaitā pārveidojies par -ez- (šis piedēklis vērojams arī tādos vārdos kā debesis, mēness, tupesis ‘guba’, rubezis ‘robeža’ u. c.).
Savukārt -is ir vārda gliemezis galotne.

Tātad lietvārdu gliemezis veido:
-    sakne glie-, kas apzīmē kaut ko lipīgu, gludu, gļotainu un kas ir pamatā arī vārdiem gliemis, gliemene;
-    senie piedēkļi -m- un -ez-,
-    galotne -is.
 

*Tautas etimoloģija ir nezinātnisks vārda cilmes skaidrojums, kas pamatojas uz skaidrojamā vārda skanisku līdzību kādam etimoloģiski neradniecīgam vārdam, piemēram, tautas etimoloģija būtu skaidrojums, ka vārds mārrutks saistīts ar personvārdu Māra.

Vārdu maestro ar lielo sākumburtu var rakstīt stilistiskos nolūkos, izrādot īpašu pagodinājumu. Tiesa gan, lielā sākumburta lietojumu varētu drīzāk attiecināt uz vēstulēm vai ielūgumiem, kuri adresēti šim maestro, nevis, piemēram, uz preses relīzi.

Valentīna Skujiņa norādījusi, ka „[s]vinīga rakstura sarakstē uzrunas formā ar lielo sākumburtu mēdz rakstīt amata, aroda vai titula nosaukumus, ko parasti ar lielo sākumburtu neraksta:
Godājamo Prezident!
Augsti godātais Profesora kungs!” (Sk. Skujiņa, Valentīna. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 1999, 21. lpp.)

Citādi vārds maestro ir sugasvārds, kas rakstāms ar mazo sākumburtu. Ar šo vārdu apzīmē izcilu mūziķi, piemēram, diriģentu vai komponistu, tāpēc pielikums maestro pats par sevi norāda uz personas izcilību, godināšanu, piemēram:
notiks maestro Aleksandra Viļumaņa koncerts;
Latvijas Radio klausīsimies raidījumu par maestro Herbertu fon Karajanu;
televīzijā skatīsimies maestro Raimonda Paula koncertu „Laternu stundā” utt.

Vārds maestro rakstāms ar mazo sākumburtu, taču lielā sākumburta lietojums nav aplams, ja vēlamies kādu maestro sevišķi godināt, jo „[l]ielie sākumburti kā grafisks līdzeklis dod iespēju tekstā izcelt un pastiprināt gan svinīgumu, gan patosu, gan cildenumu”. (Sk. Laugale, Velga; Šulce, Dzintra. Lielo burtu lietojums latviešu valodā: ieskats vēsturiskajā izpētē, problēmas un risinājumi. Rīga : Latviešu valodas aģentūra, 2012, 21. lpp.)

Saskaņā ar ieteikumiem, kā latviešu valodā lietojami lielie sākumburti, ar lielo burtu trīs un vairāk vārdu savienojumos institūciju, struktūrvienību nosaukumos rakstāms nākamais vārds aiz īpašvārda, piemēram, Rīgas Latviešu biedrība, Latvijas Futbola federācija, tāpēc nereti rodas jautājums par pašvaldību policiju pilno nosaukumu rakstību.

Pašvaldības policija ir katras konkrētās pašvaldības veidota institūcija, lai nodibinātu kārtību vietējās pašvaldības administratīvajā teritorijā.

Pretstatā Valsts policijai – valsts pārvaldes iestādei iekšlietu ministra pārraudzībā – tāda atsevišķa iestāde kā Pašvaldības policija nepastāv. Šāda institūcija ir iekļauta attiecīgā pašvaldībā, līdzīgi kā, piemēram:
bāriņtiesa – Liepājas pilsētas bāriņtiesa;
būvvalde – Kuldīgas novada pašvaldības būvvalde;
dome – Līvānu novada dome.
Nosaukumos, kur nomenklatūras vārdu neraksturo neviens diferencētājvārds*, kā bāriņtiesas, būvvaldes, domes vai policijas gadījumā, ar lielo sākumburtu raksta tikai īpašvārdu.

Tātad vārdu pašvaldības šādu institūciju nosaukumos nav pamata rakstīt ar lielo sākumburtu un nosaukumi rakstāmi Saldus novada pašvaldības policija, Rīgas pašvaldības policija.

*Diferencētājvārds ir institūcijas pamatfunkciju raksturotājpazīmes apzīmējums, piemēram, vārds mūzikas vārdkopā mūzikas skola.