Language consultations: electronic database

Sapindu dzimtas auga Ķīnas līčijas (Litchi chinensis) un tās augļa latviskais nosaukums ir līčija.

Vārdi scientioloģija un scientoloģija atšķiras ne tikai ar rakstību (patskaņa -i esamību vai neesamību vārdā), bet arī ar nozīmēm.

Scientioloģija (lat. scientia ‘zināšanas, zinātne’ + gr. logos ‘jēdziens, mācība’) – ‘zinātnes nozare, kas pēta zinātnes struktūru, zinātnes funkcionēšanas un attīstības likumsakarības, kā arī zinātnes sakarus ar citām sabiedriskajām parādībām’. Scientoloģija (no angļu scientology) – ‘reliģiska kustība, kuras pārstāvji tic dzīves enerģijai, lielu uzmanību pievērš cilvēka dvēseles atbrīvošanai, sevis pilnveidei’. Piemēram, pievērsties scientoloģijai.

Latviešu valodā var lietot vārdkopu Ekspedēšanas nodaļa, tomēr ieteicamāka ir vārdkopa Sūtījumu nodaļa.

Vārds ekspedēšanas atvasināts no vārda ekspedēt. Ekspedēt (lat. expedire ‘nosūtīt’) – ‘nosūtīt pēc piederības (preci, korespondenci u. c.)’. Savukārt darbinieki, kas veic ekspedēšanu, ir ekspeditori.

Salikteņa rakstība iespējama gan ar lielo, gan mazo sākumburtu: Austrasbērni vai austrasbērni.

Tamāra Porīte rakstījusi: „Īpašvārdi ir pamatā daudziem sugasvārdiem. Īpašvārdu pāreja sugasvārdos ir saistīta ar vārda semantizāciju, kad īpašvārds kļūst par vārdu ar pilnu semantisko struktūru. Šis process noris pakāpeniski. Kaut arī kāds īpašvārds pēc savas funkcijas valodā ir jau kļuvis par sugasvārdu, tomēr valodas lietotāji to vēl ilgu laiku uztver kā īpašvārdu. Rakstībā tas atspoguļojas lielo sākumburtu lietošanā. [..]” (Porīte 1970, 16)
Tādējādi varētu uzskatīt, ka ir iespējama paralēlrakstība – Austrasbērni un austrasbērni – gan ar lielo, gan mazo sākumburtu.
Nepārprotami rakstāms saliktenis, jo tie noteikti nav (konkrētas sievietes) Austras bērni un tas gan varētu radīt pārpratumus. Strīdīgs ir jautājums, vai jēdziens austrasbērni  ir tiktāl semantizējies, ka to vairs nesaista ar Austru, tāpēc noteiktu normu šādā gadījumā nav.

„.. [L]ietojumā nav īpašvārdu, bet gan sugasvārdu funkcija, jo šie vārdi savā jaunajā leksiski semantiskajā lietojumā ir zaudējuši svarīgu attiecīgā īpašvārda pazīmi, proti, ka tie var attiekties uz vienu konkrētu personu. Šo personvārdu semantizēšanās pamatā ir attiecīgā priekšmeta vai parādības vienas vai vairāku pazīmju vispārināšana, attiecināšana uz vientipa priekšmetu vai parādību grupu. Tieši vārda jēdzieniskā nozīme norobežo īpašvārdus no sugasvārdiem. Taču robeža starp īpašvārdiem un sugasvārdiem bieži vien ir plūstoša” (Porīte 1970, 19.lpp.)
Kad pašreizējie Austras Pumpures audzēkņi sāks tālāk mācīt (un to jau dara) nākamos dziesminiekus, tie noteikti būs austrasbērni  (analoģiski ar jāņabērniem). Pašlaik patiešām var rakstīt divējādi.

Meklējot jaunākajos avotos, līdzīgs skaidrojums minēts V. Skujiņas  „Latviešu terminoloģijas izstrādes principos”. Tur autore skaidro vairākus apelativācijas piemērus:
„Afiksālā apelativācija ir īpašvārda (personvārda, vietvārda) izmantošana atvasinātos sugasvārdos: Avicenna – avicennīts, Bagratins – bagrationīts [..], bakuņinisms, rainistika.
Kompozitīvā apelativācija ir īpašvārda (personvārda, vietvārda) izmantošana salikteņtermina apzīmējošā komponentā: glaubersāls, kaplānturbīna, vatmaņpapīrs. Šādiem salikteņiem nereti pamatā ir attiecīgās vārdkopas ar īpašvārdu atkarīgajā komponentā, un tie darināti latviešu valodā: Glaubera sāls – glaubersāls, Vatmaņa papīrs – vatmaņpapīrs.” (Skujiņa 2002, 69.–70.; 99.–100. lpp.)
Kopumā iespējama salikteņa rakstība gan ar lielo, gan arī ar mazo sākumburtu: Austrasbērni vai austrasbērni.

Rāvējslēdzēja mēlīte ir sprūds – ‘ierīce (detaļu) kā noslēgšanai, aizķeršanai vai saslēgšanai’.