Language consultations: electronic database

Ķīnas tradicionālā vingrošanas veida nosaukums latviešu valodā ir ciguns.

Atbilstoši pareizrakstībai vārds rakstāms baneris, taču latviskais variants ir reklāmkarogs.

Vārda baneris pamatā ir angļu valodas vārds banner, kas atbilsoši tā izrunai oriģinālvalodā latviešu valodā rakstāms ar vienu burtu n – baneris. LZA Terminoloģijas komisija piedāvā šī vārda latvisko ekvivalentu – reklāmkarogs (‘norobežota reklāma tīmekļa lapā, kas parasti izvietota tās augšmalā’).

Pareizi ir klikšķināt uz saites.

Uz – 1. ar akuz. ‘norāda virzībā sasniedzamu vietu, objektu’; 2. ar akuz. ‘norāda kustības, darbības virzienu’; 3. ar ģen. ‘norāda to, kam virsū (kas) atrodas, novietojas, tiek novietots; norāda priekšmetu, kura virspusē kas notiek, noris; norāda ķermeņa daļu, kuras virspusē kas notiek, noris’.
Tā kā šajā gadījumā jāklikšķina virsū, tad uz lietojams ar ģenitīvu – klikšķināt uz saites.

Salikteņa rakstība iespējama gan ar lielo, gan mazo sākumburtu: Austrasbērni vai austrasbērni.

Tamāra Porīte rakstījusi: „Īpašvārdi ir pamatā daudziem sugasvārdiem. Īpašvārdu pāreja sugasvārdos ir saistīta ar vārda semantizāciju, kad īpašvārds kļūst par vārdu ar pilnu semantisko struktūru. Šis process noris pakāpeniski. Kaut arī kāds īpašvārds pēc savas funkcijas valodā ir jau kļuvis par sugasvārdu, tomēr valodas lietotāji to vēl ilgu laiku uztver kā īpašvārdu. Rakstībā tas atspoguļojas lielo sākumburtu lietošanā. [..]” (Porīte 1970, 16)
Tādējādi varētu uzskatīt, ka ir iespējama paralēlrakstība – Austrasbērni un austrasbērni – gan ar lielo, gan mazo sākumburtu.
Nepārprotami rakstāms saliktenis, jo tie noteikti nav (konkrētas sievietes) Austras bērni un tas gan varētu radīt pārpratumus. Strīdīgs ir jautājums, vai jēdziens austrasbērni  ir tiktāl semantizējies, ka to vairs nesaista ar Austru, tāpēc noteiktu normu šādā gadījumā nav.

„.. [L]ietojumā nav īpašvārdu, bet gan sugasvārdu funkcija, jo šie vārdi savā jaunajā leksiski semantiskajā lietojumā ir zaudējuši svarīgu attiecīgā īpašvārda pazīmi, proti, ka tie var attiekties uz vienu konkrētu personu. Šo personvārdu semantizēšanās pamatā ir attiecīgā priekšmeta vai parādības vienas vai vairāku pazīmju vispārināšana, attiecināšana uz vientipa priekšmetu vai parādību grupu. Tieši vārda jēdzieniskā nozīme norobežo īpašvārdus no sugasvārdiem. Taču robeža starp īpašvārdiem un sugasvārdiem bieži vien ir plūstoša” (Porīte 1970, 19.lpp.)
Kad pašreizējie Austras Pumpures audzēkņi sāks tālāk mācīt (un to jau dara) nākamos dziesminiekus, tie noteikti būs austrasbērni  (analoģiski ar jāņabērniem). Pašlaik patiešām var rakstīt divējādi.

Meklējot jaunākajos avotos, līdzīgs skaidrojums minēts V. Skujiņas  „Latviešu terminoloģijas izstrādes principos”. Tur autore skaidro vairākus apelativācijas piemērus:
„Afiksālā apelativācija ir īpašvārda (personvārda, vietvārda) izmantošana atvasinātos sugasvārdos: Avicenna – avicennīts, Bagratins – bagrationīts [..], bakuņinisms, rainistika.
Kompozitīvā apelativācija ir īpašvārda (personvārda, vietvārda) izmantošana salikteņtermina apzīmējošā komponentā: glaubersāls, kaplānturbīna, vatmaņpapīrs. Šādiem salikteņiem nereti pamatā ir attiecīgās vārdkopas ar īpašvārdu atkarīgajā komponentā, un tie darināti latviešu valodā: Glaubera sāls – glaubersāls, Vatmaņa papīrs – vatmaņpapīrs.” (Skujiņa 2002, 69.–70.; 99.–100. lpp.)
Kopumā iespējama salikteņa rakstība gan ar lielo, gan arī ar mazo sākumburtu: Austrasbērni vai austrasbērni.

Nav vēlams juridiskos tekstos nepamatoti lietot lielos sākumburtus vārdos puses, dalībnieki, nomnieks, iznomātājs u. tml.