Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Personvārdi datīvā rakstāmi Annai Grigui.

Šāda uzvārda datīva forma ir raksturīga zemgaliskajām izloksnēm.

Minēto datīva formu „atdzīvināja” Latviešu valodas ekspertu komisijā, kad tur notika diskusijas par uzvārdu rakstību latviešu valodā atbilstoši latviešu valodas gramatiskajai sistēmai (sal. Lapa – Lapai, Egle – Eglei, Grigus – Grigui). Šo formu ieteica salīdzināmi vēsturiskās gramatikas speciāliste M. Rudzīte. Sieviešu dzimtes datīva forma ar galotni -ui ir sastopama jau Annas Brigaderes triloģijā „Dievs. Daba. Darbs”. Viens no tās tēliem ir Aņus. Daži piemēri:
Tad lai nāk katrs un brīnās: redz, kas tai Aņui par mantām!
Vēl trīs lietas ir Aņui, kādu nav nevienai citai sievai.

Šī sieviešu dzimtes galotne nav nekāds valodnieku „izdomājums”, bet gan sakņojas latviešu valodā, kā to apliecina arī vēsturiskās gramatikas pētījumi. Tātad:
Anda Dejus datīva formā būs Andai Dejui;
Anta Didžus – Antai Didžui;
Baiba Ledus – Baibai Ledui.

• Brigadere, A. Anneles stāsti. Sprīdīša bibliotēka. Rīga : Liesma, 1987, 164. lpp.
• Par vārdu un uzvārdu lietošanu un rakstību latviešu literārajā valodā. Latvijas Republikas Valsts valodas centrs. Rīga : Latvijas Republikas Valsts valodas centrs, 1998, 23. lpp.
• Latviešu valodas gramatika. Atb. red. D. Nītiņa, J. Grigorjevs. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2013, 362. lpp.
• Skujiņa, V. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 2003, 39. lpp.
• Kalnača, A., Lokmane, I. Latvian Grammar. Rīga : University of Latvia Press, 2021, 87. lpp.

Latviešu valodā var teikt gan sivēntiņi, gan siventiņi. Tātad pareizi ir abi varianti.

Saskaņā ar mūsdienu latviešu valodā funkcionējošo derivatīvo modeli morfēma -ēn- ir viens no piedēkļiem, ko izmanto mazuļu nosaukšanai, turklāt patskanis ē netiek īsināts. Vārds sivēntiņš ir darināts no vārda sivēns, izmantojot interfiksu -t- un tipisko deminutīvpiedēkli -iņ- (citviet to dēvē par paplašināto piedēkli -tiņ-). Ir valodnieki, kas uzskata: ja aiz piedēkļa -ēn ir paplašinātais piedēklis -tiņ-, tad piedēklī ir īss -e. Piemēram, kucentiņš, meitentiņš, siventiņš. Sastopams arī deminutīvs sivēniņš – motivētājcelmam sivēn- pievieno deminutīvpiedēkli -iņ-.

• Guļevska, D., Miķelsone, A., Porīte, T. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Latviešu valoda. Rīga : Avots, 2002, 84. lpp.

Pareizi ir izlēcējs.

Darītājvārdus – galvenokārt personu apzīmēšanai – atvasina no bezpiedēkļa verbu pagātnes celma, piemēram, lēc-u, lēc-ējs, lēc-ēja; pļāv-u – pļāv-ējs, pļāv-ēja; gāju – gāj-ējs, gāj-ēja.

Tātad izlēcējs (skrējējs, lējējs, smēlējs), nevis izlecējs.

Vārdam izlēcējs ir arī nozīme – ‘cilvēks, kas cenšas sevi izcelt (citu starpā), pierādīt, ka ir labāks nekā citi’.

• Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika 1. daļa. Atb. red. E. Sokols. Rīga : Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība, 1959, 107. lpp.
• Latviešu literārās valodas vārdnīca. 3. sēj. Atb. red. L. Ceplītis. Rīga : Zinātne, 1975, 587. lpp.