Šī vietne izmanto Google Analytics sīkdatnes, lai ļautu mums labāk izprast lapas lietotāju aktivitāti. Jūs varat pieņemt vai noraidīt šīs sīkdatnes.
Lekāls – 1. ‘lineāls vai šablons liektu līniju zīmēšanai’; 2. tehn. ‘noteiktas konfigurācijas šablons, pēc kā aizzīmē gatavojamās detaļas kontūras vai pārbauda izgatavotās detaļas formu’.
Tātad attiecīgo T kreklu šūšanā tiek izmantots vienāds šablons.
Mācību iestāžu beidzēji tiek saukti par abiturientiem, absolventiem, reflektantiem, arī bakalauriem, maģistriem, doktorantiem un doktoriem.
Abiturients (vācu Abiturient < lat. abituriens (abiturientis) ‘tāds, kas gatavojas iet projām’) – ‘vidējās mācību iestādes beidzējs, pēdējās klases audzēknis’. Absolvents (lat. absolvens (absolventis) ‘beidzējs’) – ‘cilvēks, kas beidz vai ir beidzis mācību iestādi vai kursus un saņēmis attiecīgu diplomu’. Reflektants (vācu Reflektant < lat.) – ‘persona, kas pretendē uz ko, pieteikusies uz ko, tīko pēc kā (parasti pieteikusies uzņemšanai mācību iestādē)’. 12. klašu audzēkņi pirms izlaiduma un diploma saņemšanas saucami par abiturientiem, nevis absolventiem, jo par tiem skolēni kļūs tikai pēc vidusskolas beigšanas un diploma saņemšanas. Savukārt īsajā laika sprīdī, kad diploms ir saņemts, taču absolvents vēl nav kļuvis par studentu, mācību iestādes beidzējs ir reflektants. Daļa augstskolu absolventu, beidzot attiecīgās augstākās mācību iestādes bakalaurantūru, iegūst bakalaura grādu un kļūst par attiecīgās zinātņu programmas bakalauriem (latīniskais saīsinājums Bc.). Studiju posmu, kas nepieciešams maģistra akadēmiskā grāda iegūšanai, pareizi ir saukt par maģistrantūru (pēc analoģijas ar doktorantūru), un tās beidzēji ir maģistri ar maģistra grādu (Mg.). Attiecīgi pieredzes un zināšanu bagātākie studenti, beidzot doktorantūru, vairs nav doktoranti, bet attiecīgās zinātnes doktori, jo iegūst doktora grādu (saīsinājumā Dr.). Lietojot saīsinājumus Bc., Mg. vai Dr., svarīgi ir zināt arī attiecīgo zinātņu nozaru pareizos saīsinājumus, kas fiksēti vairākos normatīvajos avotos, kā arī LZA Terminoloģijas komisijas tīmekļvietnē.
Pašlaik literārās valodas norma ir vārāmais sāls, jo vārds sāls ir vīriešu dzimtes vārds. Taču diskusijas par šo jautājumu nerimstas, daudzi uzskata, ka norma būtu jāmaina, jāatļauj paralēls abu dzimšu lietojums. Lai gan norma ir noteikta, lietojumā vienprātības joprojām nav.
Valodniece Dz. Paegle par sāls jautājumu raksta: „Mūsdienu literārajā valodā līdz pat 20. gs. 80. gadiem bija nostabilizējusies sieviešu dzimtes forma vārdu savienojumā vārāmā sāls, bet citi ķīmiskie sāļi tika lietoti vīriešu dzimtē, piemēram, nātrija sāls. Toreizējā Terminoloģijas komisija vēlējās vienādot „abu sāļu” dzimti un ieteica lietot vārāmais sāls un locīt to pēc vārda akmens parauga: N. kas? – sāls, Ģ. kā? – sāls, D. kam? – sālim, A. ko? – sāli, I. ar ko? – ar sāli, L. kur? – sālī. Pret šo ieteikumu iebilda daļa inteliģences, radās plašas diskusijas, tajās piedalījās arī toreizējā Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas katedra, kas sāls jautājumā deva šādu atbildi: „Valoda ir sistēma, bet svarīgi ir arī citi faktori – tradīcija, analoģija. Mūsdienu literārajā valodā ir stabila tradīcija lietot vārdu sāls sestās deklinācijas formā, un izlokšņu tradīcija to vairs nevar ietekmēt. Bez tam vārāmo sāli no citiem sāļiem nošķirt citā deklinācijā liek semantiskais pamats: valodas praksē vārāmo sāli nevar identificēt ar kādu citu, piemēram, sērskābes sāli, kas gan noder dažādās dzīves jomās, bet ne ēšanai.” Arī paši terminoloģijas speciālisti līdzīgas, bet nošķiramas lietas mēdz šķirt pēc dzimtes, piemēram, sprauds ‘bibliotēku kartotēkas iespraužamā plāksnīte’ un jebkura cita spraud(īt)e. Tomēr līdzīgā gadījumā viņi vārdu sāls nevēlas diferencēt. Valodas praksē vārdu sāls ar nozīmi ‘vārāmā sāls’ var lietot kā vīriešu, tā sieviešu dzimtē, un vērot, kādā formā tas laika gaitā nostabilizēsies.” Savukārt LZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdētāja Valentīna Skujiņa uzskatīja, ka paralēlo formu lietojums ir novērsts un pieder pagātnei: „Vienādota ir arī vārda sāls dzimte vienskaitļa un daudzskaitļa formās, lai novērstu 50.–60. gados terminoloģijas praksē izplatīto formu variantumu un nekonsekvenci. Formu nekonsekvenci kaut kādā mērā paredzēja toreizējā norma: „tā sāls” (vārāmā) un „tas sālis” – „tie sāļi” ķīmijā. Vārda sāls dažu dzimtes un skaitļa formu sakritības dēļ šīs formas lielā mērā tika jauktas: tā sāls un tās sālis, tie sāļi un tas sālis, arī tas sāls. Turklāt nekonsekvence bija vērojama gan runas valodā, gan grāmatās. [..] Formu nekonsekvence īpaši traucējoša ir terminoloģijā. Tāpēc LZA Terminoloģijas komisija [20. gs.] 60. gadu beigās, apspriežot ķīmijas terminus, atzina, ka, tā kā latviešu valodas sistēmā lietvārdi parasti tiek lietoti vienā dzimtē, turpmāk terminoloģiskajā praksē vārds sāls visos gadījumos lietojams vienā – vīriešu – dzimtē formās tas sāls – tie sāļi. [..] Vīriešu dzimtes priekšrocības noteica vairāki motīvi: tās daļējā izplatība vienskaitlī un pārsvars daudzskaitlī, tās līdzskaņu celma locījumu paradigmas minimālā atšķirība no sieviešu dzimtes i-celma paradigmas, vairīšanās no homonīmiskās formas sālis u. c.”
Pareizi ir Kazahstāna.
Šāds valsts nosaukums atrodams laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” publicētajā sarakstā „Pasaules valstu un teritoriju nosaukumi latviešu valodā”, ko apstiprināja Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisija. Šajā sarakstā iekļautas arī tādas valstis kā Turkmenistāna, Uzbekistānas Republika, Kirgizstānas Republika u. c.
Komentējot valstu nosaukumu maiņu, Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisijas toreizējais priekšsēdētājs Dr. habil. philol. Ojārs Bušs paskaidroja, ka 95 % gadījumu vispirms nosaukumi mainās attiecīgajās valstīs, tāpēc atbilstošā rakstība ir tikai likumsakarīgs jauno nosaukumu atveidojums latviešu valodā. Kazahstāna, Uzbekistāna u. c. neatkarību atguvušās valstis nosaukumus mainīja pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā. Turklāt tika mainīti ne tikai pašu valstu, bet arī pilsētu, ielu u. tml. nosaukumi (līdzīgi procesi pēc neatkarības atgūšanas notika arī Latvijā). Kazahstānā tas notika dažādu iemeslu dēļ: gan atsakoties no krievu valodas starpniecības un pielāgojot nosaukumu rakstību atbilstoši kazahu valodas izrunai, piemēram, Almati iepriekšējās Alma-Atas vietā, gan politisku apstākļu ietekmē, Ceļinogradu pārdēvējot par Astanu.
Nosaukumu mainība nav nekas neparasts. Dažkārt nosaukumi ir mainījušies arī tāpēc, ka laika gaitā attiecīgās valstis (un teritorijas), kā arī tajās runājošās valodas tiek labāk iepazītas, ar tām veidojas ciešāki kontakti un sadarbība arī starp valodas speciālistiem. Tā savulaik atbilstoši arābu valodas izrunai mainījās pareizrakstības norma tādu valstu nosaukumos kā Irāna, Irāka, Saūda Arābija (kādreizējās Iranas, Irakas un Sauda Arābijas vietā). Tāpēc katrs gadījums skatāms un skaidrojams atsevišķi.
