Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Latvijas himnas „Dievs, svētī Latviju!” vārdus un mūziku kā tautas lūgšanu sacerējis Baumaņu Kārlis. Himna pirmo reizi izskanējusi 19. gadsimta otrajā pusē, kad latvieši sāka atklāti izpaust savu nacionālo identitāti.

Dziesma sarakstīta Krievijā, Sanktpēterburgā, kur tobrīd apmēram 30 gadus vecais Baumaņu Kārlis strādāja respektablās mācību iestādēs par skolotāju un aktīvi ap sevi pulcēja jaunlatviešus. Pirmo reizi tā izskanējusi 1873.gada 26. jūnijā vīru kora balsīs pie Rīgas Latviešu biedrības nama. Sākotnēji dziesmas tekstā, kuru arī rakstījis Baumaņu Kārlis, trešajā rindiņā bijis nevis vārds „Latvija”, bet gan „Baltija”.

Lai arī Latvijas Republikas proklamēšanas brīdī Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī sanākušie dziesmu nodziedāja vairākas reizes, tā par oficiālu himnu pēc diskusijām kļuva divus gadus vēlāk.

Tā kā himna ir lūgšana, kurā uzrunāts Dievs, tā no pārējā teikuma ir atdalāma ar komatu.

Īstenības izteiksmes salikto tagadni veido divas vārdformas: palīgdarbības vārds būt (nebūt) tagadnē un lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis, kas beidzas ar -is , -ies, -usi (-usies), -uši (-ušies), -ušas (-ušās).
Saliktajā laika formā ietilpstošais divdabis norāda arī vīriešu vai sieviešu dzimti, teikuma gramatiskajā centrā izteicējam saskaņojoties ar teikuma priekšmetu:
Brālis ir bijis Londonā; Mana māsīca pagājušajā vasarā bija aizbraukusi uz Itāliju; Mani draugi ir devušies prom; Manas māsas ir lasījušas ziņas.

Teikuma priekšmets latviešu valodā visbiežāk ir nominatīvā, un lokāmajam darāmās kārtas divdabim saliktās laika formas sastāvā ir tikai vienskaitļa vai daudzskaitļa nominatīva forma. (Latviešu valodas gramatika. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2015, 474. lpp.)

Ar darbības vārdu nebūt ģenitīvs ir lietojams eksistences un piederības nolieguma nozīmē:
Vakar nebija saules; Jūrā nav viļņu; Man nav naudas.  (Latviešu valodas gramatika.  Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2015, 349. lpp.)

Šādos gadījumos ģenitīvā lietotais vārds ir teikuma priekšmets, tātad teikuma gramatiskais centrs ir saules nebija, viļņu nav, naudas nav.  

Ģenitīvs (nevis nominatīvs) šādos izteikumos ir lietojams arī saliktajos laikos, proti, man nav bijis laika, man nav bijis skapja utt., tātad teikuma gramatiskie centri atbilstoši ir laika nav bijis, skapja nav bijis.

Ja šādos teikumos tiek lietots kāds vīriešu dzimtes lietvārds vienskaitlī, piemēram, laiks – man nav bijis laika –, tad parasti jautājumi par ģenitīva locījumu un pareizo divdabja formu nerodas, jo divdabja forma arī ir vīriešu dzimtē.

Svārstības šādās konstrukcijās valodas praksē rodas trijos citos gadījumos:
-    ja tiek lietots sieviešu dzimtes lietvārds vienskaitlī (pieredze);
-    ja tiek lietots sieviešu dzimtes lietvārds daudzskaitlī (kleitas);
-    ja tiek lietots vīriešu dzimtes lietvārds daudzskaitlī (draugi).

Latviešu valodas morfoloģijā marķētā un nemarķētā locekļa opozīcijā par nemarķēto uzskata vīriešu dzimtes vienskaitļa nominatīva formu, piemēram, īpašības vārda nemarķētā forma ir liels, augsts, savukārt marķētās*  – lieli, lielas, augstas u. tml. Lokāmā darāmās kārtas pagātnes divdabja nemarķētā, pamata forma ir, piemēram, bijis, braucis, devies, lasījis u. tml., pretstatā bijuši, bijušas, braukusi, devušies, lasījušas u. tml.

Ja teikuma priekšmets ir ģenitīvā, tad divdabja forma ir lietojama nemarķētajā formā vīriešu dzimtes vienskaitļa nominatīvā, proti: man nav bijis laika, man nav bijis pieredzes, man nav bijis kleitu, man nav bijis draugu.

*Ar nemarķēto formu saprot neitrālo, vispārināto formu, teiksim, profesijas vispārināti mēs nosaucam vīriešu dzimtē, piemēram, ārsts, psihologs, savukārt konkretizējot tiek lietota atbilstošā dzimte, skaitlis (t. i., forma tiek marķēta): šie kungi ir ārsti, Elīna ir psiholoģe.
 

Šeit lietojama vienotājdomuzīme: Molotova–Ribentropa pakts.

Uzvārdi Molotovs un Ribentrops neveido dubultuzvārdu, bet nosauc divas vēsturiskas personas, kas parakstījušas dokumentu, tāpēc starp uzvārdiem lietojama vienotājdomuzīme: Molotova–Ribentropa pakts. Vienotājdomuzīmi lieto starp tādu personu uzvārdiem, kuri kopīgi ir kāda izgudrojuma, likuma, literāra darba u. c. autori.

Pareizi ir: mēs šodien vēlējam domi.

Darbības vārda vēlēt locīšana atkarīga no tā nozīmes.
Darbības vārds vēlēt lokāms pēc II konjugācijas darbības vārdu parauga (kā spēlēt) ar nozīmi ‘vēlēt amatpersonu’: es vēlēju deputātus, tu vēlē Saeimu, viņš vēlē domi, mēs vēlējam direktoru, jūs vēlējat padomi.
Darbības vārds vēlēt lokāms pēc III konjugācijas darbības vārdu parauga (kā pavēlēt) ar nozīmi ‘vēlēt laimes’: es vēlu veiksmi, tu vēli labas sekmes, viņš vēl priecīgus svētkus, mēs vēlam jauku vakaru, jūs vēlat daudz prieka.