Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Kā norādīts Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā, lietvārds kovārnis izrunājams ar [uo]. (Ceplītis, L., Miķelsone, A., Porīte, T., Raģe, S. Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. Rīga : Avots, 1995, 388. lpp.)  

Konstantīns Karulis Latviešu etimoloģijas vārdnīcā (sk. Karulis, K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. P–Ž. II sējums. Rīga : Avots, 1992, 489. lpp.) norādījis, ka kovārnis ir saliktenis. Vārda otrajā daļā ir sakne vārn- (pamatā indoeiropiešu sakne  *ṷer- ‘degt, dedzināt, melnot’), kas ir tā pati sakne, kas vārdā vārna.
Savukārt vārda pirmajā daļā sastopama daļa no apvidvārda kosa (arī izrunā ar [uo]), kas nozīmē ‘kovārnis’. (sk. Tēzaurs. Pieejams: https://tezaurs.lv/kosa:2)

Vārdos (gan mantotos, gan aizgūtos), kas latviešu valodā sastopami jau sen, burts o visbiežāk izrunājams [uo], piemēram, kovārnis, dona, gods, koris, ola, ozols, ore, solis, zobs u. c.

Skaņa [o] vai [ō] sastopama pamatā aizguvumos, piemēram, fotogrāfija, oktobris, solo, trompete u. c.

Par vārdu gliemezis kā salikteni no vārdiem gliemis un ezis liek domāt vārdu skaniskā līdzība, tomēr tas gluži neatbilst patiesībai un uzskatāms par tautas etimoloģiju*.

Lietvārda gliemezis pamatā ir senā indoeiropiešu sakne *gel- ‘apvelties, savelties pikā, kamolā; apaļš priekšmets’. No tās atvasināta sakne *glei- ‘lipt, ziest’, no kuras radusies austrumbaltu sakne *glie-. No pēdējās arī darināts latviešu valodas darbības vārds *gliet ‘lipt, ziest, gludināt’, no kā savukārt darbības vārds divdabja formā un īpašības vārds *gliets, glieds ‘gluds’. Ar šo sakni latviešu valodā sastopams apvidvārds glietēt ‘padarīt gludu (māla klonu)’.

No minētās saknes *glie- ar piedēkli -m- atvasināts īpašības vārds *gliems ‘lipīgs, gluds’, no kā darināts lietvārds gliema (apvidvārds) ‘gļotas’, piemēram, sliekas ar gliemām pārklātas, un darbības vārds gliemēt ‘tapt gļotainam, lipīgi glumam’, piemēram, zeme no slapjuma sāk gliemēt, sēnes jau gliemē. Ar šo sakni atvasināts arī lietvārds gliemis, kas sākotnēji nozīmējis ‘gļotainais, lipīgi glumais’. Šīs saknes atvasinājumu vidū ir arī tādi vārdi kā gliemene un gliemezis. (Sk. Endzelīns, Jānis. Nominālo celmu piedēkļi. Darbu izlase. IV sējums, 1. daļa. Rīga : Zinātne, 1981, 386.–416. lpp.; Karulis, Konstantīns. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sējums. Rīga : Avots, 1992, 300. lpp.)

Vārdā gliemezis sastopams senais līdzskaņu celma piedēklis -es-, kas laika gaitā pārveidojies par -ez- (šis piedēklis vērojams arī tādos vārdos kā debesis, mēness, tupesis ‘guba’, rubezis ‘robeža’ u. c.).
Savukārt -is ir vārda gliemezis galotne.

Tātad lietvārdu gliemezis veido:
-    sakne glie-, kas apzīmē kaut ko lipīgu, gludu, gļotainu un kas ir pamatā arī vārdiem gliemis, gliemene;
-    senie piedēkļi -m- un -ez-,
-    galotne -is.
 

*Tautas etimoloģija ir nezinātnisks vārda cilmes skaidrojums, kas pamatojas uz skaidrojamā vārda skanisku līdzību kādam etimoloģiski neradniecīgam vārdam, piemēram, tautas etimoloģija būtu skaidrojums, ka vārds mārrutks saistīts ar personvārdu Māra.

Lai gan vārdam teikt nav ierobežojumu locīšanā, valodas praksē ierastāki šķiet atvasinājumi pateikt, pieteikt, ieteikt u. c.
Tieši tāpēc „Latviešu literārās valodas vārdnīcā” ir norāde, ka vārda teikt tagadnes formas parasti nelieto.
Pagātnē vārds lietojams bez ierobežojumiem: teicu, teici, teicām.

Kuros gadījumos atvasinājumos ar -ains no vārdiem zāle-, nezāle-, zāles- ir līdzskaņu mija, un kuros tās nav?

Atvasinājumus ar -ains pamatā darina no lietvārdu daudzskaitļa ģenitīva formas, un, „ja pamatvārda celms daudzskaitļa ģenitīvā beidzas ar mīkstu līdzskani, tad pēdējais saglabājas arī atvasinājumos ar -ains, -aina”.
Piemēram, cinis – ciņu ® ciņains, zeme – zemju ® zemjains, klints – klinšu ® klinšains u. c.
Tas attiecas arī uz vārda nezāles atvasinājumu: nezāles – nezāļu ® nezāļains.
Atvasinājumi, kam pamatā ir vienskaitļa ģenitīvs, uzskatāmi būtībā par izņēmumiem, kā piemēru var minēt vārdu saule – saulains, zāle – zālains (zāle kā vienlaidu segums) u. tml.
Ar vārdu zāles (dsk. nom.) parasti saprot medikamentus, tāpēc īpašības vārdu ar -ains neatvasina.

Vārds valsts nav īpašvārds, tas ir sugas vārds, tāpēc tas nav rakstāms ar lielo sākumburtu. Rakstība Latvijas Valsts prezidents ir izņēmums.

Latviešu valodā ieņemamo amatu un profesiju nosaukumi nav jāraksta ar lielo sākumburtu. Piemēram, vārdkopās valsts kontrolieris, valsts sekretārs u. tml. vārds valsts nav jāraksta ar lielo sākumburtu, ja vien ar šīm vārdkopām nesākas teikums. Izņēmums attiecināms uz amatu Valsts prezidents – rakstot vārdu Valsts ar lielo sākumburtu, tiek parādīta īpaša pagodinājuma attieksme (nejaukt ar firmu, SIA u. c. nodibinājumu prezidentiem!). Līdzīgi arī amata nosaukumā Ministru prezidents vārdu Ministru raksta ar lielo sākumburtu. Savukārt vārdu savienojumos Latvijas valsts ģerbonis, Latvijas valsts himna, Latvijas valsts svētki vārds valsts nav jāraksta ar lielo sākumburtu. Turklāt vārdkopa Latvijas valsts nav valsts oficiālais nosaukums, tāpēc vārds valsts nav rakstāms ar lielo sākumburtu. Vārds valsts ar lielo sākumburtu atbilstoši lielo sākumburtu rakstības ieteikumiem būtu jāraksta organizatorisko veidojumu nosaukumos, kur tas ir ievadītājvārds, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests, vai nākamais vārds aiz īpašvārda trīs un vairāk vārdu nosaukumos, piemēram, Latvijas Valsts meži.