Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Vārds savpatns periodikā atrodams no pagājušā gadsimta 70. gadiem. Pirmie pieminējumi liek domāt, ka šo vārdu sācis lietot Imants Ziedonis (tas atrodams darbā „Kurzemīte”). Pēcāk atrodami arī raksti, kuros minēta šī vārda nozīme, piemēram, Vairas Vīķes-Freibergas svētku uzrunā Latvijai 80. gadadienā:

Latvijas institūtam ir uzticēts organizēt un pasūtināt pētījumus, lai noteiktu Latvijas savpatnās, resp., vienreizējās (unikālās) vērtības salīdzinājumā ar citām valstīm un lai tās formulētu ārvalstniekiem saprotamā un saistošā veidā. (Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs)

Rakstā „Mums jāsauc pašiem sevi vārdā. Divdesmit divas sarunas ar Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētāju dzejnieku Imantu Ziedoni” sarunā ar Annu Rātu Ziedonis arī atbild, ko viņš dēvē par savpatnību:

Anna Rāta: Es vismazāk no jūsu spalvas gaidīju tādus vārdus kā integrācija un identitāte. Vārdnīcā ir rakstīts – tāpatība. Kas tad tā latviskā tāpatība būtu? Varbūt var teikt savdabība. Latviešiem ir savdabīgas kultūras vērtības, kādu nav citiem.
Imants Ziedonis: Domāju, ka tā ir savpatnība.
[..]
Imants Ziedonis: Kas mūsu latviešu valodā jums kā valodniecei liekas vissavpatīgākie momenti, kuru citās valodās nav?
Anna Rāta: Es jau teicu – Jelgava, Daugava. Tur ir daktils. Tā jau ir mūzika. Latviešu valoda ir muzikāla.

20. gadsimta 90. gados arī iznākusi sešu grāmatu sērija „Savpatna vērtība Latvijā”, kuras galvenais redaktors arīdzan ir Imants Ziedonis. Sērijas pirmās grāmatas „Rīgas priede” ievadā viņš raksta:

„Šī ir mazu grāmatiņu sērija par savdabīgajām latviešu kultūras vērtībām. Katra tā ir veltīta kādam vienam kultūras fenomenam, lietai, mantai vai tautas dzīves principam. Varētu teikt, ka tās ir mūsu savpatnās „pazīšanās zīmes”, ar kurām mēs „šķērsojam apvārsni” un kļūstam ieraugāmi pasaules tautu kopībā. Dabas vienotais modelis paģēr mazo struktūru daudzveidību, jo tikai mazo vienību daudzveidība un iespējami dažādāks daudzums nodrošina lielajai vienībai (lasi – tautu kopībai) „materiāla pretestības” spējas. To var saukt arī par sērkociņu kastītes nesalaužamības principu. Šīs mazās grāmatiņas izcels dažu labu kultūras brīnumu no latvisko vērtību krātuves.”

Vārds nav lietots bieži, Nacionālajā korpusu kolekcijā tas minēts tikai astoņas reizes, tīmeklī ar šo vārdu atrodami vēl daži piemēri:

Viņa materiāls bijis ~500 no latv. folkloras krātuves līdzņemtie melodiju noraksti, kā arī pēckara Rīgā izdotās Emiļa Melngaiļa krājuma publikācijas. Uz to pamata tapuši priekšlasījumi un pētījumi, aranžējumi balsij un klav., savpatns mūz. stils. (Literatura.lv)

Izņēmums Latvijas mūzikā, kuram līdzīgu neatrast. Vienmēr nedaudz ārpus visa esošs, savpatns, noteikts un reizēm pat skarbs savās dziesmās un mērķtiecībā, bet tajā pašā laikā saviem mazbērniem mīļš un sirsnīgs vectētiņš ar veselīgu humora izjūtu. (Austrasbiedriba.lv)

Sāremā ir kļuvusi par tūristu apmeklētu vietu, jo tai ir savpatns, neatkārtojams šarms, kuru, iespējams, reizēm pat neizprast līdz galam. (Nra.lv)

Kā rāda skaidrojumi rakstos un piemēri, vārda savpatns nozīme ir ‘raksturīgs tikai konkrētajam subjektam, kas to atšķir no citiem’, arī ‘savdabīgs, īpatnējs, specifisks, unikāls’.

Vārds vegāns ir lietvārds. Vegāns ir ‘cilvēks, kas uzturā nelieto dzīvnieku izcelsmes produktus (gaļu, olas un piena produktus); vegānisma piekritējs’.
Savukārt vārds vegānisks ir īpašības vārds: vegānisks ir ‘tāds, kas nesatur dzīvnieku izcelsmes produktus (gaļu, olas un piena produktus)’.
Tātad ir vegānisks uzturs, vegānisks ēdiens.

Kā raksta latviešu valodas slenga pētnieks, viens no „Latviešu valodas slenga vārdnīcas” autoriem Ojārs Bušs, ģermāņu cilmes barbarismi valodas pētniekus satraukuši jau kopš 18. gadsimta. (Bušs 2008, 380–385) Sevišķi 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā vērojama sevišķa neiecietība pret vācu cilmes aizguvumiem, kas arī skaidrojams ar vēsturisko situāciju. Tā kā 20. gadsimta 60.–80. gados krievu valodu uzskatīja par krietni nopietnāku draudu latviešu valodai, senāku vācu cilmes aizguvumu prestižs kopumā cēlās, vājinājās emocionāli negatīvā attieksme pret tiem. Tiesa gan, lielākā daļa šo vārdu joprojām tika uzskatīta par barbarismiem, nevis literārās valodas vārdiem.

Ģermānisms foršs (arī apstākļa vārda formā forši) sastopams literatūrā jau vismaz kopš 19. gadsimta beigām (piemēram, Viļa Lāča, Augusta Deglava, Lijas Brīdakas darbos), protams, tas parasti lietots sarunvalodas attēlojumā, tomēr vārda lietojums rāda, ka latviešu valodā tas aktuāls jau noteikti vairāk nekā gadsimtu. O. Bušs vārdu foršs minējis kā visbiežāk lietoto ģermānismu gan 1980., gan 2005. gadā, slenga vārdnīcā arī fiksēti piemēri jau kopš 20. gadsimta 70. gadiem. (Bušs 1982, 126–131; Bušs 2005, 39–46; Bušs, Ernstsone 2006, 158–159)

Dažādos avotos ir norādīts, ka foršs ir neliterārs vārds, kas lietots vairāku literārās valodas vārdu vietā, piemēram, Melita Stengrevica raksta:
„[..] foršs, forši kvalificējams par neliterāra elementa izmantojumu literārajā valodā, un tā lietojuma kvantitatīvie rādītāji un plašais semantiskais spektrs tikai apliecina neliterārā valodas slāņa agresīvo raksturu – tā tieksmi izskaust vārdu sinonīmiskos resursus un pat mazināt valodas leksisko bagātību izmantojumu.” (Stengrevica 2006, 37–42)
Arī „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” vārdam foršs ir atzīme neliterārs. Jānis Kušķis 2007. gadā publicējis rakstu ar daudziem literārās valodas vārdiem, kuru vietā sarunvalodā lietots vārds foršs, piemēram, jauks, jautrs, patīkams, rūpīgs, skaists, stilīgs un citi.

Publicistikas stils, ko lieto plašsaziņā, tātad arī televīzijas un radio raidījumos, sociālajos medijos, pieļauj sarunvalodas stila elementus, tomēr plašsaziņā lietotā valoda neapšaubāmi ietekmē valodas lietojumu sabiedrībā: kāda vārda lietošana medijos veicina un nostiprina tā lietošanu valodā. Sarunvaloda publicistikas stilā tiek izmantota, lai mazinātu oficiālumu un uzrunātu adresātu. Nosaukums (arī pasniegšanas veids u. c.) var būt līdzeklis, kas piesaista mērķauditorijas uzmanību. Ņemot vērā plašsaziņas līdzekļu ietekmi uz valodas kvalitāti un to izglītojošo funkciju, būtu vēlams izvērtēt lietotos vārdus, lai neieviestu latviešu valodā nevēlamus aizguvumus.

Kā akadēmiskās un populārzinātniskās publikācijās, tā latviešu valodas vārdnīcās vārds foršs (apstākļa vārda formā forši) ir atzīts par neliterārās leksikas vārdu, kura vietā atkarībā no konteksta iespējams izvēlēties kādu no atbilstošajiem literārās valodas vārdiem, piemēram, aizraujošs, apbrīnojams, brīnišķīgs, debešķīgs, enerģisks, interesants, jauks, labs, kolosāls, krāšņs, lielisks, nevainojams, satriecošs, spožs, varens.

Angļu valodas vārds motivator nozīmē ‘vadmotīvs’, ‘pamudinošais faktors’. Pēdējā laikā gan aizvien biežāk latviešu valodā lieto aizgūto vārdu motivators ar nozīmi ‘tas, kas motivē’, un ir radies jautājums, vai tas rakstāms ar garo vai īso patskani a. Lietvārdos, kuri darināti no 2. konjugācijas darbības vārdiem, ir izskaņa -ators:
administrēt – administrators, amortizēt – amortizators, kultivēt – kultivators, organizēt – organizators.
Tātad vārds rakstāms motivators.