Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Skansts, skansts, dsk. ģen skanšu; retāk skanste, -es, dsk. ģen. -šu vēst. – ‘lauka nocietinājums, ko parasti veidoja zemes uzbērumi un grāvji slēgtā četrstūrī’ // pārn. ‘valnim līdzīgs veidojums’.

Vārds tiek lietots sieviešu dzimtē kā sestās deklinācijas lietvārds, retāk piektās deklinācijas lietvārds. Taču tieši šī retāk izmantotā forma – skanste – kļuvusi par pamatu Skanstes ielas nosaukumam Rīgā.

• Latviešu literārās valodas vārdnīca. 7₁ sēj. Atb. red. L. Ceplītis. Rīga : Zinātne, 1989, 510. lpp.

• Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca

• Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 178. lpp.
• Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika. II daļa. Sintakse. Atb. red. E. Sokols. Rīga : LPSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība, 1962, 146. lpp.

• Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone u. c. Rīga : Avots, 2005, 460. lpp.