- Koluža, R. Tā vai šitā. Latviešu valodas rokasgrāmata 9.–12. klasei. Lielvārde : Lielvārds, 2003, 72. lpp.
Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze
no 9.00 līdz 17.00
vai
9.00–17.00
Norādot pulksteņa laiku no–līdz, lietojama vienotājdomuzīme, nevis defise.
Zālājs – ‘ar zālaugiem aizņemta platība; arī zālaugu kopums kādā platībā’. Piemēram, dabisks zālājs. Sēts zālājs. Ilggadīgie zālāji; (lauks.) – ‘kultivētas pļavas vai ganības, kuras izmanto daudzus gadus bez pāraršanas.’ Zāliens – ‘īpaši ierīkots, ar zālaugiem apsēts zemes gabals’.Piemēram, pie mājas parasti ierīko zālienu.
- Latviešu literārās valodas vārdnīca. 8. sēj. Atb. red. L. Ceplītis. Rīga : Zinātne, 1996, 575. lpp.
Pašlaik Itālijas iedzīvotājus dēvējam par itāļiem.
Ilgus gadus latviešu valodā tika uzskatīts, ka mūsdienās Itālijā dzīvo itālieši, un tikai senie iedzīvotāji uzskatāmi par itāļiem. Tam par pamatu bija abu minēto vārdu nozīmju šķīrums. Itālieši – 1. ‘romāņu tauta, Itālijas pamatiedzīvotāji’. Piemēram, itāliešu valoda; 2. ‘arī šīs tautas piederīgais’; itāļi – 1. vēst. ‘indoeiropiešu cilšu grupa, kas pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras apdzīvoja Apenīnu pussalu’; 2. ‘itālieši’.
Arī valodnieks J. Rozenbergs norādīja: „Itālieši – Itālijas pamatiedzīvotāji: itāliešu dziesmiņas. Itāļi – indoeiropiešu cilšu (latīņu, osku, umbru, samnītu u. c.) grupa, kas pirmajā gadu tūkstotī p. m. ē. apdzīvoja Apenīnu pussalu.” Tomēr viņš pieļāva arī atkāpi: „Taču pēdējā laikā modeļa portugālieši – portugāļi, spānieši – spāņi ietekmē (kur paralēlformas nozīmi nediferencē) vārds itāļi sastopams arī ar nozīmi itālieši.” To apliecināja arī valodas prakse: arvien vairāk valodas lietotāju, runājot par mūsdienu Itālijas iedzīvotājiem un viņu valodu, izvēlējās valodā īsāko un šķietami ērtāko variantu – itāļu valoda, itāļu uzņēmēji, itāļu virtuve u. tml. Pamatojoties uz šādu valodas lietotāju izvēli, Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2006. gadā lēma, ka nav pamata minēto nozīmju šķīrumam un mūsdienu Itālijas iedzīvotāji itāļi runā itāļu valodā. To apstiprināja arī 2006. gada 19. jūlijā „Latvijas Vēstnesī” publicētie „Pasaules valodu un valodu grupu nosaukumi latviešu valodā”. Arī „Tautību klasifikatorā” norādīts, ka iedzīvotāji dēvējami par itāļiem, nevis itāliešiem. Itāļu „uzvara” pār itāliešiem apliecina, ka valodas praksē bieži vien noteicošā ir tieši valodas lietotāju izvēle. Nav noliedzams, ka šajā gadījumā liela nozīme bijusi arī valodas ekonomijas principam. Pamatojoties uz šo principu, latviešu valodā jau ierasti sakām spāņi un spāņu valoda, portugāļi un portugāļu valoda, īri un īru valoda utt.
- Latviešu literārās valodas vārdnīca. 3. sēj. Atb. red. L. Ceplītis. Rīga : Zinātne, 1975, 482. lpp.
- Rozenbergs, J. Latviešu valodas stilistika. Rīga : Zvaigzne ABC, 1995, 216. lpp.
- Noteikumi par Tautību klasifikatoru.
Tāpat kā kopā ar pievienotajiem vārdiem veido t. s. pielīdzinājumu. „Atkarā no izsakāmā satura niansēm šādus pielīdzinājumus atdala vai neatdala ar pieturzīmēm. [..] Ja šis pielīdzinājums tiek intonatīvi atdalīts no pārējiem teikuma vārdiem un dots blakus kā piebildums, to atdala ar pieturzīmēm no abām pusēm. Ūdeņi, tāpat kā cilvēka seja, rāda gan priekus, gan bēdas (M. Birze). Ja šāds pielīdzinājums var būt jēdzieniski (un arī intonatīvi) ar pamatjēdzienu saistīts ļoti cieši – kā veida apstāklis, tad to ar komatiem neatdala. Zeme tāpat kā citas planētas augusi, atsevišķiem gabaliem salīpot. Nereti pieturzīmes pielīdzinājuma atdalīšanai atkarā no satura niansēm var būt fakultatīvas.”
- Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 222.–223. lpp.
