Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Nelokāmais divdabis ar -ot nosauc darbību, kas noris vienlaikus ar izteicējā nosaukto darbību, un tām abām ir viens darītājs. Tātad ar divdabi tiek nosaukta pavaddarbība. Nav vajadzības veidot teikumu, veidojot divdabja teicienu ar darītāju datīvā pie nelokāmā divdabja (piparkūkām cepoties) un pēc tam šo darītāju aizstājot ar norādāmo vietniekvārdu (tās): tā vietā labāk nosaukt darītāju nominatīvā (piparkūkas), divdabi un izteicēju:
Piparkūkām cepoties, tās smaržo visā mājā – Piparkūkas cepoties smaržo visā mājā;
Telefonam zvanot, tas vibrē – Telefons zvanot vibrē;
Vējam pūšot, tas kauc – Vējš pūšot kauc.

Ja tiek minēts ar divdabi izteiktās darbības darītājs, kas ir atšķirīgs no galvenās (personu formas) darbības veicēja, tas šādos divdabja teicienu paveidos nostājas datīvā un veidojas tā sauktās absolūtā datīva konstrukcijas:
Lietum līstot, mēs skrējām mājās;
Mūzikai skanot, Jānis devās pāri zālei;
Kamīnam kuroties, ģimene savācās dzīvojamā istabā.

Pareizi ir: trešdiena (nedēļas vidus). Atstarpe aiz atverošajām iekavām nav liekama.

Atstarpe liekama aiz lielas daļas pieturzīmju, piemēram, teikuma beigu pieturzīmes, komata. Tomēr ir arī daudz tādu interpunkcijas zīmju, aiz kurām atstarpes nav: atverošās pēdiņas („Jā!”), defise (Vaira Vīķe-Freiberga), vienotājdomuzīme (Rīga–Zilupe) un vēl dažos citos gadījumos. Arī aiz atverošajām iekavām atstarpe nav lietojama. 

Vārds plus ir apstākļa vārds, kuru lieto:
starp diviem skaitļu apzīmējumiem – pieci plus divi;
skaitļa apzīmējuma priekšā, norādot uz pozitīvu lielumu – plus pieci grādi.
Vārds pluss ir lietvārds, kuru lieto:
saskaitīšanas zīmes vai pozitīva lieluma apzīmējuma nosaukšanai – matemātikā atņemšanas darbībai tiek lietots mīnuss, bet saskaitīšanas – pluss;
pozitīvas parādības, vēlamas īpašības apzīmēšanai – Aigara pluss ir labās organizatora spējas.

Labāk: šīs olas ir krāsotas sīpolu mizās.

Norādāmie vietniekvārdi šis, šī, šie, šīs norāda uz konkrētām dzīvām būtnēm, priekšmetiem, arī tekstā minētu informāciju.
Dažkārt rakstītā, taču sevišķi runātā tekstā kopā ar norādāmo vietniekvārdu lietots arī vārds te:
pērn atklāts šis te piemineklis, šī te ziņa mūs iepriecina, šie te cilvēki piedalās talkā, šīs te atmiņas silda sirdi.

Šāds sarunvalodai raksturīgu parazītvārdu lietojums uzskatāms par liekvārdību (arī tukšvārdību) un labā latviešu valodā nav vēlams. Reizēm kontekstā ne uz ko speciāli norādīt pat nav vajadzības, tomēr, ja nepieciešams uz kaut ko vai kādu vērst uzmanību, pietiek tikai ar norādāmo vietniekvārdu:
pērn atklāts šis piemineklis, šī ziņa mūs iepriecina, šie cilvēki piedalās talkā, šīs atmiņas silda sirdi.