Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Salikteņa rakstība iespējama gan ar lielo, gan mazo sākumburtu: Austrasbērni vai austrasbērni.

Tamāra Porīte rakstījusi: „Īpašvārdi ir pamatā daudziem sugasvārdiem. Īpašvārdu pāreja sugasvārdos ir saistīta ar vārda semantizāciju, kad īpašvārds kļūst par vārdu ar pilnu semantisko struktūru. Šis process noris pakāpeniski. Kaut arī kāds īpašvārds pēc savas funkcijas valodā ir jau kļuvis par sugasvārdu, tomēr valodas lietotāji to vēl ilgu laiku uztver kā īpašvārdu. Rakstībā tas atspoguļojas lielo sākumburtu lietošanā. [..]” (Porīte 1970, 16)
Tādējādi varētu uzskatīt, ka ir iespējama paralēlrakstība – Austrasbērni un austrasbērni – gan ar lielo, gan mazo sākumburtu.
Nepārprotami rakstāms saliktenis, jo tie noteikti nav (konkrētas sievietes) Austras bērni un tas gan varētu radīt pārpratumus. Strīdīgs ir jautājums, vai jēdziens austrasbērni  ir tiktāl semantizējies, ka to vairs nesaista ar Austru, tāpēc noteiktu normu šādā gadījumā nav.

„.. [L]ietojumā nav īpašvārdu, bet gan sugasvārdu funkcija, jo šie vārdi savā jaunajā leksiski semantiskajā lietojumā ir zaudējuši svarīgu attiecīgā īpašvārda pazīmi, proti, ka tie var attiekties uz vienu konkrētu personu. Šo personvārdu semantizēšanās pamatā ir attiecīgā priekšmeta vai parādības vienas vai vairāku pazīmju vispārināšana, attiecināšana uz vientipa priekšmetu vai parādību grupu. Tieši vārda jēdzieniskā nozīme norobežo īpašvārdus no sugasvārdiem. Taču robeža starp īpašvārdiem un sugasvārdiem bieži vien ir plūstoša” (Porīte 1970, 19.lpp.)
Kad pašreizējie Austras Pumpures audzēkņi sāks tālāk mācīt (un to jau dara) nākamos dziesminiekus, tie noteikti būs austrasbērni  (analoģiski ar jāņabērniem). Pašlaik patiešām var rakstīt divējādi.

Meklējot jaunākajos avotos, līdzīgs skaidrojums minēts V. Skujiņas  „Latviešu terminoloģijas izstrādes principos”. Tur autore skaidro vairākus apelativācijas piemērus:
„Afiksālā apelativācija ir īpašvārda (personvārda, vietvārda) izmantošana atvasinātos sugasvārdos: Avicenna – avicennīts, Bagratins – bagrationīts [..], bakuņinisms, rainistika.
Kompozitīvā apelativācija ir īpašvārda (personvārda, vietvārda) izmantošana salikteņtermina apzīmējošā komponentā: glaubersāls, kaplānturbīna, vatmaņpapīrs. Šādiem salikteņiem nereti pamatā ir attiecīgās vārdkopas ar īpašvārdu atkarīgajā komponentā, un tie darināti latviešu valodā: Glaubera sāls – glaubersāls, Vatmaņa papīrs – vatmaņpapīrs.” (Skujiņa 2002, 69.–70.; 99.–100. lpp.)
Kopumā iespējama salikteņa rakstība gan ar lielo, gan arī ar mazo sākumburtu: Austrasbērni vai austrasbērni.

Kā jāveido uzrunas forma no personvārdiem Gints, Inguss, Juris, Ingus, Elīna, Skaidrīte?

vokatīvs ir vienāds ar nominatīvu draugs!, dēls!, sniegs!;

vokatīvs ir bez galotnes:

lietvārdiem ar izskaņu -ājs, -tājs, -ējs, -nieks, -ums, -ēns, -iņš: skolotāj! kalēj! skolniek! kaķēn! bērniņ!,
dažiem citiem lietvārdiem: ābol!, ozol!, zēn!. Dažiem lietvārdiem vokatīvā iespējamas paralēlformas: tēvs! // tēv!,

vokatīvs ir bez galotnes visiem īpašvārdiem: Kaspar! Gint! Robert Janson!.

lietvārdiem ar galotni -is vokatīvā ir galotne -i: kaķi!, gulbi!, Andri! (formāli tas sakrīt ar akuzatīvu);
lietvārdiem ar galotni -s vokatīvs ir vai nu vienāds ar nominatīvu, vai bezgalotnes forma: akmens! // akmen!, rudens! // ruden!. Lietvārda suns vokatīva forma sakrīt ar nominatīvu: suns!;
deminutīviem ar izskaņu -ītis ir bezgalotnes formas: kaķīt!, gulbīt!, Kārlīt!;
dažiem lietvārdiem iespējamas paralēlformas: brāli! // brāl!, tēti! // tēt!, Pēter! // Pēteri!.

vokatīvā ir galotne -u: Edžu! Miku! lietu!.

4. un 5. deklinācijas lietvārdiem:

vokatīvs parasti sakrīt ar nominatīvu: Laura!, liepa!, puika!, zeme!, Liene!;
lietvārdiem ar izskaņām -iņa, -īte ir bezgalotnes forma: māsiņ!, Lauriņ!, saulīt!, Dacīt! ;
dažiem lietvārdiem vokatīvā iespējamas paralēlformas: māsa! // mās!, meita! // meit!, Līvija! // Līvij!, Elīna! // Elīn!, Kristīne! // Kristīn!, Skaidrīte! // Skaidrīt!.

6. deklinācijas lietvārdiem:

vokatīvs parasti sakrīt ar nominatīvu: sirds!, klints!. Tas attiecas arī uz personvārdiem, t.i., uzvārdiem.

Pareizi ir: Lūdzu, atslābstiet un nomierinieties!

Lai norādītu, ka darbības vārda izteiktā darbība reāli notiek, ir notikusi vai notiks, lietojam īstenības izteiksmi. Daudzskaitļa otrās personas galotnes īstenības izteiksmes formā ir -at, -aties, -āt, -āties, piemēram: jūs atslābstat, jūs kustaties, jūs lasāt, jūs nomierināties. Izsakot aicinājumu, mudinājumu, lūgumu, lietojam darbības vārdu pavēles izteiksmes formā. Daudzskaitļa otrās personas pavēles izteiksmes formu veido, īstenības izteiksmes vienkāršās tagadnes otrās personas celmam pievienojot galotni -iet, -ieties, piemēram: atslābst-i – atslābst-iet, kust-ies – kust-ieties, las-i – las-iet, nomierin-ies – nomierin-ieties!

Pareizi ir abējādi: man liekas, ka šodien būs jauks laiks un man šķiet, ka šodien būs jauks laiks.

Vārds likties ir daudznozīmīgs. Likties piemīt nozīme 'gulties', piemēram, es liekos uz dīvāna; 'strauji gāzties, mesties', piemēram, viņš likās uz ledus un sasitās.

Vārdam piemīt arī pavisam citas nozīmes, piemēram: 'radīt priekšstatu, ka piemīt kāda īpašība, pazīme', piemēram, viņš liekas dusmīgs. Tikai 3. personas formā liekas lieto ar nozīmi 'rasties subjektīvam, arī maldīgam priekšstatam, uzskatam', piemēram, mums liekas, viņi nebrauks šurp. Tāpat to šādā formā lieto modāla vārda nozīmē, piešķirot izteikumam šķietamības nokrāsu, piemēram, Jānis, liekas, bija ieradies jau vakar. Šajās nozīmēs vārdi likties un šķist ir sinonīmi:
Marta liekas priecīga un Marta šķiet priecīga;
man liekas, Gunta drīz būs klāt un man šķiet, Gunta drīz būs klāt;
Jānis, liekas, visu labi saprata un Jānis, šķiet, visu labi saprata.