Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

• Smiltniece, G. Lietvārds (substantīvs). Latviešu valodas gramatika. Atb. red. D. Nītiņa, J. Grigorjevs. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2015, 324.–369. lpp.
• Logina, S., Pēča, K., Pūtele, I., Zilgalve, E. Valodas konsultācijas. Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi. Populārzinātnisku rakstu krājums. Nr. 18. Atb. red. I. Druviete. Rīga : Latviešu valodas aģentūra, 2023, 155. lpp.

• Smiltniece, G. Lietvārds (substantīvs). Latviešu valodas gramatika. Atb. red. D. Nītiņa, J. Grigorjevs. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2015, 365.–366. lpp.
• Ministru kabineta 2004. gada 2. marta noteikumi Nr. 114 „Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju”
• Par vārdu un uzvārdu lietošanu un rakstību latviešu literārajā valodā. Latvijas Republikas Valsts valodas centrs. Rīga : Latvijas Republikas Valsts valodas centrs, 1998, 23.–26. lpp.

Vārdu debesu var izrunāt divējādi – gan ar šauro, gan plato patskani e.

Daudzskaitļa ģenitīvā sestās deklinācijas lietvārda formā debesu izruna laika gaitā ir mainījusies. „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā” ir norādīts, ka formā debesu jālieto platā skaņa (pēc pozīcijas). A. Lauas „Latviešu literārās valodas fonētikā” teikts, ka praksē šajā formā bieži tiek lietots šaurais patskanis pēc analoģijas ar pārējām locījumu formām. 1970. gadā publicētajos Pareizrakstības komisijas atzinumos par pareizrunu ir doti paralēlvarianti, tie ir fiksēti arī „Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā”, kā pirmo minot variantu ar platajiem patskaņiem. Tātad literārās valodas norma mūsdienās pieļauj divējādu izrunu.

• Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika 1. daļa. Atb. red. E. Sokols. Rīga : Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība, 1959, 47. lpp.
• Laua, A. Latviešu literārās valodas fonētika. Rīga : Zvaigzne, 1969, 113. lpp.
• Pareizrakstības komisijas atzinumi par pareizrunu. Latviešu valodas kultūras jautājumi. 6. laidiens. Atb. red. H. Bendiks. Rīga : Liesma, 1970, 171. lpp.
• Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. L. Ceplītis, A. Miķelsone, T. Porīte u. c. Rīga : Avots, 1995, 165. lpp.

Skansts, skansts, dsk. ģen skanšu; retāk skanste, -es, dsk. ģen. -šu vēst. – ‘lauka nocietinājums, ko parasti veidoja zemes uzbērumi un grāvji slēgtā četrstūrī’ // pārn. ‘valnim līdzīgs veidojums’.

Vārds tiek lietots sieviešu dzimtē kā sestās deklinācijas lietvārds, retāk piektās deklinācijas lietvārds. Taču tieši šī retāk izmantotā forma – skanste – kļuvusi par pamatu Skanstes ielas nosaukumam Rīgā.

• Latviešu literārās valodas vārdnīca. 7₁ sēj. Atb. red. L. Ceplītis. Rīga : Zinātne, 1989, 510. lpp.

Vārdam pults daudzskaitļa ģenitīvā ir mija – pulšu.

Vārds pults ir sestās deklinācijas sieviešu dzimtes lietvārds, un līdzīgi kā citiem sestās deklinācijas lietvārdiem tam daudzskaitļa ģenitīvā ir līdzskaņu mija. Tātad pareizi – pulšu, nevis pultu.

• Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. L. Ceplītis, A. Miķelsone, T. Porīte u. c. Rīga : Avots, 1995, 645. lpp.