Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Saskaņā ar zviedru personvārdu atveides noteikumiem rakstnieces Astrid Lindgren personvārdi latviešu valodā būtu rakstāmi Astrida Lindgrēna.

Valsts nozīmes bibliotēku kopkatalogā iespējams atrast pagājušā gadsimta 70. gados un 80. gadu sākumā latviešu valodā izdotas rakstnieces grāmatas, kur viņas vārds un uzvārds rakstīts  – Astrīda Lindgrēna.  Savukārt 80. gadu otrajā pusē jau parādās rakstījums Astrida Lindgrēne, kas lietots arī turpmāk.

Priekšvārda rakstījums Astrida precīzāk atbilst izrunai oriģinālvalodā, savukārt Astrīda uzskatāms par tradicionālu personvārda rakstījumu.
Uzvārda rakstījums Lindgrēne, visticamāk, ieteikts patskaņu harmonijas dēļ – galotne ir pieskaņojusies iepriekšējam patskanim -ē, līdzīgi kā gadījumos ar -e, piemēram, Getingene, nevis Getingena.

Neviens no variantiem nav aplams. Ja jāizvēlas, mēs iesakām palikt pie pēdējās desmitgadēs nostiprinātās versijas Astrida Lindgrēne.

Vārds plus ir apstākļa vārds, kuru lieto:
starp diviem skaitļu apzīmējumiem – pieci plus divi;
skaitļa apzīmējuma priekšā, norādot uz pozitīvu lielumu – plus pieci grādi.
Vārds pluss ir lietvārds, kuru lieto:
saskaitīšanas zīmes vai pozitīva lieluma apzīmējuma nosaukšanai – matemātikā atņemšanas darbībai tiek lietots mīnuss, bet saskaitīšanas – pluss;
pozitīvas parādības, vēlamas īpašības apzīmēšanai – Aigara pluss ir labās organizatora spējas.

Ar lietvārdu vienskaitlī mēdz apzīmēt arī vairāku elementu kopumu, piemēram, grupa, lērums, komanda. Lai gan ir skaidrs, ka lērumā ir liels kādu elementu daudzums, grupā un komandā ir vairāki cilvēki, gramatiski ir lietvārds vienskaitlī. Ja teikuma priekšmets ir vienskaitlī, izteicēja lokāmais vārds arī lietojams vienskaitlī:
ģimene ir lolojusi piecus audžubērnus;
tauta ir daudz izcietusi;
pūlis ir mēģinājis iekļūt ēkā.

Labāk: šīs olas ir krāsotas sīpolu mizās.

Norādāmie vietniekvārdi šis, šī, šie, šīs norāda uz konkrētām dzīvām būtnēm, priekšmetiem, arī tekstā minētu informāciju.
Dažkārt rakstītā, taču sevišķi runātā tekstā kopā ar norādāmo vietniekvārdu lietots arī vārds te:
pērn atklāts šis te piemineklis, šī te ziņa mūs iepriecina, šie te cilvēki piedalās talkā, šīs te atmiņas silda sirdi.

Šāds sarunvalodai raksturīgu parazītvārdu lietojums uzskatāms par liekvārdību (arī tukšvārdību) un labā latviešu valodā nav vēlams. Reizēm kontekstā ne uz ko speciāli norādīt pat nav vajadzības, tomēr, ja nepieciešams uz kaut ko vai kādu vērst uzmanību, pietiek tikai ar norādāmo vietniekvārdu:
pērn atklāts šis piemineklis, šī ziņa mūs iepriecina, šie cilvēki piedalās talkā, šīs atmiņas silda sirdi.