Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Visām saliktajām laika formām ir kopīga pazīme – rezultativitāte. Tā ietver pabeigtas darbības vērtējumu pagātnē (Juris bija redzējis), tagadnē (Juris ir redzējis) vai nākotnē (Juris būs redzējis). Vienkāršajām laika formām – arī tām, kuras izsaka pabeigtu darbību, – nepiemīt rezultativitātes nozīme. Grāmatu titullapās, sniedzot informāciju par sakārtotājiem, tulkotājiem, māksliniekiem utt., iederīgāka ir saliktās tagadnes forma:
stāstu tulkojis Ziedonis Rudens;
izdevumu maketējusi Žubīte Dzene.

Tātad grāmatu ir ilustrējis Kārlis Gleznotājs.

Vārdi pirmsvēlēšanu un priekšvēlēšanu ir atvasināti ar dažādiem priedēkļiem: pirms- un priekš-. Tie ir sinonīmi ar nozīmi ‘tāds, kas pastāv, noris pirms vēlēšanām’.
Abi vārdi sastopami periodikā jau kopš 20. gadsimta 20. gadiem, un arī mūsdienās tie vienlīdz labi raksturo rosību pirms vēlēšanām:
pirmsvēlēšanu aģitācija un priekšvēlēšanu aģitācija;
pirmsvēlēšanu programma un priekšvēlēšanu programma.

Saliktie prievārdi abpus, augšpus, ārpus, katrpus, lejpus, otrpus, šaipus, vienpus, viņpus, virspus literārajā valodā lietojami gan ar ģenitīvu (viņpus slidotavas), gan ar datīvu (viņpus slidotavai):
krēsli salikti katrpus galda/katrpus galdam;
baļķis turas virspus ūdens/virspus ūdenim.
Uzskata, ka lietojumā ar datīvu šiem prievārdiem vairāk izpaužas apstākļa vārda nozīme.

Latviešu literārajā valodā nav vēlams lietot atgriezeniskos darbības vārdus ciešamās kārtas funkcijā:
veikals atveras, virtuve slēdzas.
To vietā labāk lietot tiešo darbības vārdu ciešamās kārtas formu vai tiešo darbības vārdu darāmās kārtas trešās personas formu:
veikals tiek atvērts vai veikalu atver, virtuve tiek slēgta vai virtuvi slēdz.

„Vaig” ir latviešu dizaina uzņēmums, kurš ražo apģērbus ar apdrukām, piemēram, „blēņas darīt vaig”, „kūkas vienmēr vaig”, „atpūsties vaig” u. tml. Zīmolā izmantotais vārds vaig, kā noprotams, ir darbības vārda vajadzēt 3. personas formas vajag sarunvalodā lietots izrunas variants vaig.

Latviešu valodā runā notiek dažādas fonētiskas pārmaiņas, piemēram, līdzskaņu pozicionālās pārmaiņas, kā asimilācija balsīguma ziņā, piemēram, labs > [laps] vai uztraukties > [ustraukties], arī vokalizēšanās, piemēram, divpadsmit > [di͜upɑʦmit] u. tml.

Runā mēs cenšamies ekonomēt valodas līdzekļus, atvieglojot artikulāciju, tādēļ nereti konstatējams skaņu zudums, kas veicina gan pozicionālas pārmaiņas vārdos, gan zilbju skaita samazināšanos – tās dēvē par kombinētām atkāpēm fonēmu lietojumā. Darbības vārda vajadzēt (arī nevajadzēt) un īpašības vārda vajadzīgs (arī nevajadzīgs) formās sarunvalodā nereti tiek elidēts patskanis a, savukārt līdzskanis j, nonākdams tautosillabiskā pozīcijā ar patskani a, vokalizējas, proti, rodas pozicionāls divskanis: vajadzētu > vaidzētu, vajag > vaig, nevajadzīgs > nevaidzīgs utt. Šis izrunas variants mūsdienās ir jau folklorizējies un pārnests rakstu formā.

Atkāpes no pareizrunas un pareizrakstības normām valodā bieži lietotas arī apzināti kā stilistisks līdzeklis, un, izmantojot saīsināto izrunas variantu rakstveidā, tiek veidota tāda kā vārdu spēle, uzsvērts kods, kurš saprotams un tuvs tikai šo variantu zinātājiem.
Šādas modificētas sarunvalodas izrunas varianti ir arī: interesanti > incanti, izskatās > istās, ārprāts > āpāc u. tml.

Var diskutēt, cik korekti ir minētās valodas spēles izmantot, piemēram, valsts vai pašvaldības iestādei, un cik motivēts ir šādu neliterāru izrunas variantu lietojums. Konkrētajā gadījumā mudinājums izmantots saziņai ar noteiktām vēlētāju grupām, kuras atkāpes no normas uztvertu kā valodas spēli, nevis kaitniecisku darbību pret latviešu valodu vai nejauši pieļautu kļūdu. Tiesa gan, lielai daļai sabiedrības vārds vaig var radīt asociācijas ar bēdīgi slaveno jautājumu Maisiņš vaig?, kas saistās nevis ar apzinātu valodas spēli, bet gan ļoti vājām latviešu valodas zināšanām vai pat valodas kropļošanu.