Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Kā pareizi atveidot norvēģu īpašvārdus ar burtkopu rs, piemēram, Andersen?

Burtkopu rs var atveidot divējādi – atbilstoši izrunai vai nu ar rs, vai š. Tātad vai nu Andersens, vai Andešens.

Latviešu valodas aģentūra, atveidojot norvēģu īpašvārdus latviešu valodā, pamatojas uz 2003. gadā apgāda „Norden AB” izdoto grāmatu „Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā”, ko lietošanai praksē ir ieteicis Valsts valodas centrs. Norvēģu īpašvārdu atveides noteikumus šajā avotā ir izstrādājis norvēģu valodnieks Snorre Karkonens-Svensons (Snorre Karkkonen-Svensson). Norvēģu uzvārdu Andersen autors atveidojis Andešons/Andešsons. Taču Latviešu valodas aģentūras praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki norāda uz uzvārda Andersen izrunu pretēji autora piedāvātajiem atveides variantiem, proti, Andersens. Šajā jautājumā padoms lūgts norvēģu valodniekam Dr. art. (ar specializāciju valodniecībā) Sturlam Bergam-Olsenam (Sturla Berg-Olsen): „Burtkopu rs dažādās norvēģu izloksnēs izrunā dažādi. Austrumu un Ziemeļnorvēģijā to izrunā apmēram kā [š], Rietumnorvēģijā daudzviet abas skaņas tiek izrunātas atsevišķi, tātad [rs]. Jāpiebilst, ka pati fonēma /r/ arī tiek izrunāta dažādi; lielākajā Norvēģijas daļā to izrunā kā alveolāru skaņu, bet dienvidos un rietumos tā daudz kur ir uvulāra vai velāra frikatīva. Tāpēc arī uzvārdus, tāpat kā citus vārdus, kur ir burtkopa rs, izrunā dažādi. Tādos uzvārdos kā Andersen, Kristoffersen, Pedersen un Pettersen burtkopu rs vietām izrunā [š], vietām (t. i., Norvēģijas rietumos) [rs]. Tā kā norvēģu valodā nav oficiālās runas normas (taču ir divas rakstu valodas normas), nav iespējams apgalvot, ka viena izruna ir „pareiza”, bet otra – „nepareiza”. Grāmatas „Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā” 140. un 160. lpp. tiek norādīts, ka, lai gan šīs burtkopas izruna ir dažāda, personvārdu transkripcijā tā jāatveido ar [š]. Vietvārdos tiek pieļautas atkāpes gadījumos, kad vietējā izruna ir [rs]. Viens tāds piemērs ir apdzīvotā vieta Ørsta, kas „Norden AB” izdotajā grāmatā (212. lpp.) tiek transkribēta kā Ersta (nevis Ešta). Pamatojoties uz pieļaujamajām atkāpēm vietvārdos, analoģiska atkāpe iespējama arī personvārdu atveidē – proti, burtkopu rs var transkribēt rs, ja konkrētā persona savu (uz)vārdu izrunā ar [rs], nevis [š]. Tādējādi viens un tas pats (uz)vārds varētu tikt atveidots dažādi.”

• Vigeland, B. Dialekter i Norge. Målmerker med språkhistoriske forklaringer. Oslo : Universitetsforlaget, 1981, 92. lpp.
• Skjekkeland, M. Dialektar i Noreg. Tradisjon og fornying. Kristiansand : Høyskoleforl, 2005, 365.–368. lpp.
• Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā. Zin. red. O. Bušs, red. I. Kačevska. Rīga : Norden AB, 2003, 231. lpp.

Vai var teikt notiek piemiņas memoriāls?

Latviešu valodā pareizi būtu teikt notiek memoriāls.

Lietvārda memoriāls pamatā ir latīņu vārds memorialis ar nozīmi ‘piemiņas cienīgs’, un to lieto vairākās nozīmēs. Memoriāls – 1. ‘arhitektoniski skulpturāls veidojums kāda nozīmīga notikuma vai ievērojama cilvēka piemiņai’; 2. sportā ‘izcilu sportistu vai slavenu ar sportu saistītu cilvēku atcerei veltītas sporta sacensības’. Kā redzams no vārda nozīmju skaidrojuma, memoriāls kāda notikuma vai personas atcerei patiešām var notikt, taču apzīmētājs piemiņas gan ir lieks, jo attiecīgā nozīme iekļauta jau vārdā memoriāls.

• Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone u. c. Rīga : Avots, 2005, 462. lpp.

Fukusima vai Fukušima?

• VVC LVEK 16.03.2011. sēdes  protokola Nr. 9 3. §.
• Eglīte, G.

  Japāņu valodas skaņu kopu problemātiskie atveides gadījumi latviešu valodā.

  Valodas aktualitātes. Red. D. Liepa, R. Koluža. Rīga : Latviešu valodas aģentūra, 2008, 3.–4. lpp.

• Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. L. Ceplītis, A. Miķelsone, T. Porīte u. c. Rīga : Avots, 1995, 905. lpp.

Kas ir launagi (t. dz. „Dimd, dimd pūriņš, Pa silu vedot; To dara māršai Lielie launagi”)?

Launadzis, launags, launaģis – 1. ‘dienvidrietumu vējš, dažreiz arī dienvidaustrumu vējš vai vienkārši dienvidu vējš’; 2. ‘ēdienreize’; 3. ‘īss atpūtas brīdis pēcpusdienā’.
Lai noskaidrotu, kas dimdina meitas tukšo pūru, vērtējami ir tautasdziesmu varianti, piemēram,
Dimd, dimd pūriņš,
Caur silu vedams.
Ka nedimd pūriņš,
Viena zeķe pūrā.
Klib, klab pūriņis,
Caur siliņu vedot;
To darija lieli miegi,
To lielie nosēdieni.
No tautasdziesmām secināms, ka, visticamāk, pie meitas tukšā pūra vainojamas garās diendusas jeb lielie launagi, proti, laiks, ko meita būtu varējusi izmantot pūra darināšanai, nevis atpūtai.

• Latviešu valodas sinonīmu vārdnīca. E. Grīnberga, O. Kalnciems, G. Lukstiņš u. c. Rīga : Avots, 2002, 102. lpp.

„Trīs sivēntiņi” vai „Trīs siventiņi”?

Latviešu valodā var teikt gan sivēntiņi, gan siventiņi. Tātad pareizi ir abi varianti.

Saskaņā ar mūsdienu latviešu valodā funkcionējošo derivatīvo modeli morfēma -ēn- ir viens no piedēkļiem, ko izmanto mazuļu nosaukšanai, turklāt patskanis ē netiek īsināts. Vārds sivēntiņš ir darināts no vārda sivēns, izmantojot interfiksu -t- un tipisko deminutīvpiedēkli -iņ- (citviet to dēvē par paplašināto piedēkli -tiņ-). Ir valodnieki, kas uzskata: ja aiz piedēkļa -ēn ir paplašinātais piedēklis -tiņ-, tad piedēklī ir īss -e. Piemēram, kucentiņš, meitentiņš, siventiņš. Sastopams arī deminutīvs sivēniņš – motivētājcelmam sivēn- pievieno deminutīvpiedēkli -iņ-.

• Guļevska, D., Miķelsone, A., Porīte, T. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Latviešu valoda. Rīga : Avots, 2002, 84. lpp.